Jēzus: „Par ko jūs .. spriežat savā starpā?”
(Lk 24:17)

TEZĒ KOPIENAS aicinājums Baznīcu vadītājiem 2017.gadā
un priekšlikumi pārdomām
Uzticības svētceļojuma laikā Rīgā (28.12.2016.-1.01.2017.)

TEZĒ KOPIENAS AICINĀJUMS BAZNĪCU VADĪTĀJIEM 2017.GADĀ

2017.gadā protestantu reformācijas 500.gadadiena sniedz iespēju virzīties pretim vienotībai un sasniegt ko vairāk par vienkāršu savstarpēju sirsnību.
Gan starp Baznīcām, gan vienas Baznīcas iekšienē vienmēr būs atšķirības. Šīs atšķirības būs temats atklātam dialogam, tās var būt bagātinošas. Taču laika gaitā visās Baznīcās kā prioritāte ir izvirzījusies konfesijas identitāte – cilvēki definē sevi kā protestantus, katoļus vai pareizticīgos. Varbūt pienācis laiks kā prioritāti izvirzīt kristīgo identitāti, kas atklājusies kristībās?
No tā izriet jautājums: varbūt Baznīcām būtu jāuzdrošinās pulcēties zem viena jumta, negaidot, kamēr tiks sasniegta vienošanās par visiem teoloģiskajiem jautājumiem? Vai vismaz sanākt vienkopus, lai pārvarētu pārlieku statisku priekšstatu par vienotību, atrastu ceļus un spertu soļus (pat ja tie ir tikai pagaidu notikumi), kas ietver vienotības prieku un būtu kā Dieva Baznīcas, Kristus Miesas un Svētā Gara kopības redzamas zīmes.
Kopība starp visiem, kuri mīl Kristu, var tikt izveidota tikai tad, ja tiek cienīta daudzveidība; un šī kopība ir pārliecinoša tikai tad, ja tā ir redzama. Mums nepieciešams jauns starta punkts, lai dotos pretim šādai daudzveidībai, kur ir izlīgums. Šis starta punkts ir Kristus, kurš ir nedalāms. “Tikai caur Jēzu Kristu mēs esam brāļi cits citam… Caur Kristu mūsu savstarpējā piederība ir īsta, neatņemama un mūžīga.” (Dītrihs Bonhēfers)
Šādi var tikt īstenota dalīšanās ar dāvanām – dalīties ar citiem tajā, ko uztveram kā Dieva dāvanu, un reizē saņemt tos dārgumus, kurus Dievs ir licis citos. “Runa nav tikai par jaunas informācijas saņemšanu par citiem, lai viņus labāk iepazītu, bet lai pieņemtu to, ko Gars viņos ir sējis arī kā dāvanu mums pašiem.” (Pāvests Francisks)
Kā varam pulcēties zem viena jumta? Kā varam doties kopīgā ceļā? Daži ieteikumi:

• Kopā ar cilvēkiem tuvākajā apkārtnē un dažādu konfesiju ģimenēm pulcēties nelielās grupās, kopīgi lūdzot, klausoties Dieva vārdu, esot kopā klusumā un pielūgsmē, palīdzot cits citam, labāk citam citu iepazīstot.
• Katrai vietējai kopienai, katrai draudzei kopā ar citu konfesiju kristiešiem būtu jācenšas darīt visu, ko tās var darīt kopā – Bībeles studijas, sociālais un pastorālais darbs, katehēze – un visu darīt, rēķinoties ar otru. Organizācijas, kas paralēli darbojas vienā jomā, varētu apvienoties.
• Kopīgi īstenot solidaritāti, kopīgi pievērst uzmanību citu postam, neredzamām bēdām, migrantu nožēlojamajam stāvoklim, materiālajai nabadzībai un citām ciešanām, atceroties arī rūpes par vidi.
• Daudzās pilsētās, kur jau pieaugusi savstarpējā uzticēšanās starp Baznīcām, varbūt iespējams, ka pilsētas katedrāle vai galvenā baznīca varētu kļūt par kopīgu lūgšanu mājvietu visiem apkārtnes kristiešiem?
• Turpināt teoloģisku dialogu, vienlaikus vairāk kopīgi lūdzot, un apzinoties, ka jau esam kopā. Kad pieaugam savstarpējā draudzībā un lūdzam kopā, teoloģiskos jautājumus ieraugām citā gaismā.
• Kaut  arī zināmā mērā visiem kristiešiem ir pastorāla dāvana rūpēties citam par citu, Baznīcai visos līmeņos nepieciešami arī tie, kuri kalpo vienotībai. Vispārēja kalpošana kristiešu kopībai tradicionāli saistās ar Romas bīskapu. Varbūt Baznīcām iespējams attīstīt dažādus virzienus, kā saistīties ar šo kalpošanu? Varbūt Romas bīskaps varētu tikt visu atzīts par kalpu, kurš rūpējas par brāļu un māsu saskaņu viņu plašajā daudzveidībā?
• Vai Baznīcas, kuras uzsver, ka, lai kopīgi saņemtu Dievgaldu, nepieciešama ticības vienotība un kalpošanas vienprātība, par vienlīdz svarīgu spētu uzskatīt savstarpēju mīlestību? Vai tās spētu piedāvāt plašāku euharistisko viesmīlību tiem, kuri ilgojas pēc vienotības un tic patiesai Kristus klātbūtnei? Euharistija nav tikai vienotības kulminācija, tā ir arī ceļš, kas uz ved uz vienotību.

Mūsu kristīgo identitāti veido ceļš, ko ejam kopā, nevis šķirti. Vai mums būs drosme pulcēties zem viena jumta, lai evaņģēlija dinamika un patiesība varētu atklāties?

Priekšlikumi pārdomām
Uzticības svētceļojuma laikā Rīgā (28.12.2016.-1.01.2017.)

Pirmais priekšlikums: Pastāvēt cerībā: radošums

Ticēdams cerībai, kad cerības nebija, Ābrahāms kļuva par tēvu daudzām tautām. (Rom 4:18)
Šī cerība ir dvēseles enkurs. Tā ir stipra un droša. (Ebr 6:19)
Kas Dieva valstību nesaņems kā bērniņš, tas neieies tajā. (Lk 18:17)

Mūsdienu nestabilajā pasaulē mūs satrauc nežēlība, ciešanas un netaisnība. Visa radība vaid tā, it kā piedzīvotu dzemdību sāpes. Arī Svētais Gars vaid, taču šis Gars ir arī atbalsts mūsu cerībai (skat. Rom 8:22, 26). Tātad – ko mēs varam darīt?
Ticība ir vienkārša paļāvība uz Dievu. Tā nesniedz gatavas atbildes, taču ļauj mums nesastingt mazdūšības bailēs. Tā aicina mūs iesaistīties un sagatavo mūs ceļam. Caur ticību mēs atskāršam, ka evaņģēlijs atklāj plašu apvārsni tādai cerībai, kas pārsniedz visas cerības.
Šī cerība nav vienkāršs optimisms, kas piever acis īstenības priekšā, bet tas ir enkurs Dievā. Tas ir radošums. Cerības zīmes jau saskatāmas vietās, kur to vismazāk gaidīja.

• Vai uzdrīkstēsimies ticēt Svētā Gara klātbūtnei mūsu sirdīs un pasaulē? Vai spējam paļauties uz šo klātbūtni, pat ja tā ir neredzama?
• Lai mūsu ticība paliek vienkārša kā bērnu paļāvība! Tas nenozīmē atšķaidīt ticības saturu, bet stingri turēties pie tās centra – Dieva mīlestības pret visu cilvēci un visu radību. Bībele par to vēsta no pašiem sākumiem, cauri visiem šķēršļiem un pat cilvēku neuzticībai. Dievs nekad nepagurst mīlēt: lai šī vēsts uztur mūsos dzīvu cerību!
• Lai ļautu šai vēstij iesakņoties mūsos un cilvēkos mums apkārt, biežāk jātiekas kopīgā lūgšanā. Lūgšanas vienkāršais skaistums atspoguļo kaut ko no Dieva noslēpuma un var vest pie personiskas satikšanās ar Dievu.

Otrais priekšlikums: Vienkāršot dzīvi, lai dalītos

Jēzus sacīja: “Es esmu lēnprātīgs un sirdī pazemīgs.”(Mt 11:29)
Bez maksas jūs esat saņēmuši, bez maksas dodiet. (Mt 10:8)
Jēzus sacīja bagātajam jauneklim: “Ej, pārdod visu, kas tev pieder, un izdāvā nabagiem… un nāc, seko man.”(Mt 19:21)

Mantkārība – skrējiens pēc naudas un panākumiem – noved pie netaisnības un apjukuma. Dalīšanās gars, uz ko mudina evaņģēlijs, ir viens no cerības ceļiem, kas mums šodien jāpaver.
Izvēloties vienkāršu dzīvi, tas ir avots brīvībai un priekam. Tad dzīve kļūst mazāk apgrūtinoša. Vienkāršība ietver sirds skaidrību. Nebūdama lētticīga, tā vienlaikus atsakās no aizdomām. Tā ir pretmets divkosībai. Tā ļauj mums bez bailēm uzsākt dialogu ar ikvienu, ko satiekam. Jēzus dzīve ir tam piemērs.

• Centīsimies veidot aizvien vienkāršāku dzīvi materiālajā jomā. Tas iedvesmos mūs uz dalīšanos, saskaroties ar cilvēces ciešanām, pazemojošu nabadzību, pārbaudījumiem, ar kuriem sastopas migranti vai konfliktiem visā pasaulē.
• Meklēsim ceļus, kā atbalstīt citam citu, drosmīgi radot cerības zīmes savā apkārtnē, savās darba un studiju vietās, iesaistoties sociālo un vides jautājumu risināšanā.
• Meklēsim, kā ar vienkāršu un mērenu dzīvesveidu varam būt lielākā saskaņā ar radību, tādējādi sniedzot ieguldījumu cīņā pret ekoloģiskām katastrofām un globālo sasilšanu. Šī nav cīņa, kas attiecas tikai uz valstu vadītājiem; ikviens no mums var, piemēram, vairāk patērēt vietējos produktus, biežāk lietot sabiedrisko transportu…
• Ļausim mūsu sirdīs dzīvot šim jautājumam: vai esmu gatavs sekot lēnprātīgajam un sirdī pazemīgajam Kristum, izvēloties viņam piederēt mūžīgi ar vienkāršo vārdu “jā” un esot dāsnam?

Trešais priekšlikums: Nākt kopā, lai atklātos evaņģēlija dinamika

Dienu no dienas pirmie ticīgie pulcējās templī. Mājās tie lauza maizi un kopīgi ēda līksmībā un sirds vienkāršībā. (Apd 2:46)
Ir dažādas dāvanas, bet tas pats Gars. Ir dažādas kalpošanas, bet tas pats Kungs. (1.Kor 12: 4-5)
Neaizmirstiet viesmīlību, jo, svešiniekus uzņemdami, daži, pašiem nezinot, ir uzņēmuši eņģeļus. (Ebr 13:2)

Bībele stāsta par diviem vīriem – Pēteri un Kornēliju, kuri daudzējādā ziņā bija ļoti atšķirīgi, taču sastapa viens otru un tā atklāja patiesību, kas iepriekš abiem bija nezināma. Viņiem bija jābūt kopā, lai saprastu, ka Svētais Gars nojauc mūrus un savieno tos, kuri uzskatījuši sevi par svešiniekiem. Evaņģēlija dinamika atklājas, vienīgi esot kopā. (Sk.Apustuļu darbu 10. un 11. nodaļu)
Kristiešiem, sašķeltiem daudzās konfesijās vai vienas Baznīcas iekšienē, evaņģēlija vēsts kļūst grūtāk saskatāma. Vai spēsim iet kopīgu ceļu, neļaujot atšķirībām mūs šķirt? Ja mēs, kristieši, atrodīsm veidu, kā parādīt, ka visā mūsu daudzveidībā vienotība ir iespējama, mēs palīdzēsim visai cilvēcei kļūt par vienotāku ģimeni.

• Kristus savieno vienā kopienā vīriešus un sievietes, bērnus un vecākus cilvēkus no dažādām debess pusēm, valodām un kultūrām, kā arī pat tos, kuri vēsturiski ir bijuši naidīgi. Meklēsim vienkāršus veidus, kā to īstenot tur, kur dzīvojam.
• Lai saglabātu dzīvību, ikviena kopiena ir aicināta pārvarēt savu noslēgtību. Vai spējam mācīties būt viesmīlīgi pēc Dieva līdzības pret tiem kristiešiem, kuru nostāja ļoti atšķiras no mūsējās? Šāda sirds atvērtība prasa pielikt pūles “tulkošanā”, jo dažādas ticības un pārliecības var skanēt cita citai kā svešvalodas.
• Pat ja atmiņas par savstarpēju neiecietību starp vēstures gaitā šķirtiem kristiešiem aizvien ir dzīvas un visus pavedienus nav iespējams atšķetināt, mēs tik un tā uzdrīkstēsimies pieņemt cits citu, piedodot un nemēģinot noskaidrot, kuram ir un kuram nav taisnība. Izlīgšana nav iespējama bez upura.
• Viesmīlība iet roku rokā ar citu cilvēku citādības atzīšanu. Ja kāda pārliecība mums šķiet nesaprotama, mēs varam vismaz būt vērīgi pret šī cilvēka autentiskumu. Atklājot citu cilvēku – tiem allaž vajadzētu būt nelieliem svētkiem!

Ceturtais priekšlikums: Ļaut augt draudzībai, lai sagatavotu mieru

Jēzus nekaunas mūs saukt par saviem brāļiem un māsām. (Ebr 2:11)
Jēzus sacīja: “Viens ir jūsu skolotājs, bet jūs visi esat brāļi. Nesauciet arī nevienu virs zemes par savu “tēvu”, jo viens ir jūsu Tēvs, kas debesīs.” (Mt 23:8-9)
Viņš arī sacīja: “Ikviens, kas darīs mana debesu Tēva gribu, ir mans brālis un mana māsa, un mana māte.” (Mt 12:50)
Jēzus sacīja: “Tie nāks no austrumiem un rietumiem, no ziemeļiem un dienvidiem un apsēdīsies pie galda Dieva valstībā.” (Lk 13:29)

Sniedzot ieguldījumu, lai būtu miers un taisnīgums pasaulē, ir vēl viens cerības ceļš, kuru šodien varam atvērt.
Miers virs zemes sākas katra cilvēka sirdī. Vispirms jāmainās mūsu sirdīm, un šīs pārmaiņas paredz vienkāršu pārvērtību – ļaut Dieva Garam dzīvot mūsos, veicināt mieru, kas ies plašumā un tiks nodots no viena cilvēka otram. “Iegūsti iekšējo mieru, un tūkstoši ap tevi tiks izglābti.” (Sarovas Serafims, krievu mūks, 1759 – 1833)

• Ar mūsu pašu dzīvi rakstīsim jaunas lappuses tajā, kas ir vienkārša solidaritāte, kas sniedzas pāri nošķīrumiem un mūriem – gan fiziskiem mūriem, kas uzbūvēti dažādās pasaules daļās, gan vienaldzības, aizspriedumu un ideoloģijas mūriem. Būsim atvērti citām kultūrām un mentalitātēm.
• Neļausim mūsu sirdīs ienākt atraidījumam pret svešiniekiem, jo citu noraidījums ir barbarisma sēkla. Nevis uzlūkosim svešiniekus kā draudu mūsu dzīves standartam vai kultūrai, bet pieņemsim viņus kā vienas cilvēces ģimenes locekļus. Dosimies ciemos pie bēgļiem ar vienkāršu mērķi – viņus labāk iepazīt, uzklausīt viņu stāstus. Un pēc tam – kas zina? – var sekot arī citi solidaritātes soļi.
• Kā mēs varam iepazīt tos, kas ir atšķirīgi no mums? Kā varam palikt dialogā ar tiem, kas domā atšķirīgi, patiešām ieklausoties un nemetoties strīdā, vēl pirms esam sapratuši otru cilvēku. Vai mēs varam atrast veidus, kā palikt klātesošiem vietās, kur valda sašķeltība, un kā veidot tiltus? Lūgsim par tiem, kurus nesaprotam un kuri nesaprot mūs.
• Solidaritātes zīmju var kļūt vairāk, sniedzoties pāri reliģiju robežām. Sastapšanās ar citu reliģiju ticīgajiem iedrošina mūs padziļināt zināšanas pašiem par savu ticību, vaicājot sev, ko Dievs vēlas mums pastāstīt un sniegt caur šiem tik atšķirīgajiem brāļiem un māsām.

SARUNAS

"Vienībai Garā jānāk pirmajai" –
saruna ar mācītāju Juri Rubeni
"Mūsu uzdevums – pārveidot savu sirdi" –
saruna ar priesteri Andri Kravali
"Pacelties pāri sienām" –
saruna ar mācītāju Edgaru Maži
"Mūs vieno brāļu, māsu un bērnu smaidi"–
saruna ar Latvijas Kānas brālības vadītājiem Līviju un Voldemāru Safronoviem
"No Dieva neatteicos, draugus nenodevu" – saruna ar Sandri Rīgu
Krusta ceļš arī Rīgā
"Iedziļināties uz izprast būtību" –
saruna ar priesteri Ilmāru Tolstovu
"Iet ar pazemīgu sirdi" – saruna ar mācītāju Edgaru Maži
"Vai tas ir labi?" – saruna ar mācītāju
Eliju Godiņu
"Ģimenes svētki – laiks svinēt un liecināt" – saruna ar Tālivaldi Tālbergu

PĀRDOMAS

"Vai esam iedvesmas cilvēki?" –
mācītājs Linards Rozentāls
"Šīs ilgas pēc nedalītas Baznīcas…" –
teologs Olivjē Klemāns
"Nepabeigtā vēstule" – brālis Rožē
"Baznīcas un Baznīca – kādēļ ir svarīga eklesioloģija?"– mācītājs Tomass F. Bests
"Dieva aicinājums Viņa ļaudīm" –
Vassula Raidena
"Viņa teica "Jā" " –
mācītājs Folke T. Olofssons
"Dombes grupas darbības principi" –
Renē Bopērs
"Marija Dieva nodomā un svēto kopībā"–
Bernārs Sesbuijē
"Pacietība un utopija" – Bernārs Sesbuijē

VIENĪBAI GARĀ JĀNĀK PIRMAJAI

Saruna ar
Rīgas Lutera draudzes mācītāju
Dr. theol. JURI RUBENI

Svētajos Rakstos mēs lasām Jēzus sarunu ar Tēvu pirms savas krusta nāves: “Lai visi ir viens, itin kā Tu, Tēvs, Manī un Es Tevī, lai arī viņi ir Mūsos, lai pasaule ticētu, ka Tu Mani esi sūtījis.” (Jņ.17:21). Šie vārdi ir daudzu ekumenisko kustību vadmotīvs. Tajā pašā laikā tie ir diezgan noslēpumaini vārdi.
Šie vārdi runā par vienību Garā. Tai jānāk pirmajai, tikai pēc tam sekos vienība redzamajā pasaulē. Patiesībā ikvienam kristietim, kurš patiesi pieredzējis sastapšanos ar Jēzu, būtu jāizjūt gara vienība arī ar citiem, lai arī citās konfesijās esošiem brāļiem un māsām.

Ko jums izsaka vārdi – “Kristus Miesas sašķeltība”?
Tā ir bēdīga, cilvēku vājuma izraisīta situācija. Dievs vienmēr vieno. Cilvēciskās ambīcijas, pašapziņa, paštaisnība – sadala. Jā, arī kristietībā joprojām tik spēcīgas ir mūsu cilvēciskās vājības... Taču Kristus Garam ir jāuzvar.

Vai ir svarīgi par to domāt, lūgt, spert kādu praktisku soli? Kāpēc?
Atklājot Dieva klātbūtni citās konfesijās, savādākās izpausmēs, mēs bagātinām savu Dievpieredzi. Protams, te vienmēr ir nepieciešama drosme spert pirmo soli. Taču tad, kad esam iepazinuši citu konfesiju kristiešus, vairs nespēsim noliegt, ka arī viņu dzīvē darbojas tas pats Kristus Gars.

Kādas ir dažādu konfesiju jeb denomināciju kristiešu tuvināšanās tendences pasaulē?
Kristiešu tuvināšanās ir mūsu laikmeta nepieciešamība. Pietiek tērēt spēkus savstarpējā polemikā! Mums jāapvieno spēki kopīgai kristīgai liecībai. Taču vārdu "ekumenisms", protams, nedrīkst lietot kā instrumentu vienas konfesijas interešu sasniegšanai. Tā dažkārt ir noticis.

Ortodoksu teologs Olivjē Klements ir teicis: “Patiesā sadalītība vairs neiet starp konfesijām, bet katras konfesijas iekšienē. Tā iet starp tiem, kam ir bail, kas, saspringstot pat elkdievības veidā, grib palikt kā vecie cilvēki, un starp tiem, kas atklāj sevi dzīvojam caur to pašu pamatticību Iemiesošanās un Augšāmcelšanās notikumos, Gara dāvanā, Trīsvienības mistērijā, Baznīcā kā Kristus Miesā, Svētā Gara templī, Tēva mājās.” Ļoti nopietni vārdi, jo, patiešām, var būt sašķeltība arī vienas konfesijas, pat vienas draudzes ietvaros. Kas ir sašķeltības dziļākās saknes?
Šie vārdi ir ļoti patiesi, jo atklāj būtisku atziņu – sašķeltības iemesli ārējā pasaulē allaž jāmeklē mūsu pašu iekšējā sašķeltībā!

Kādas ir pozitīvās tuvināšanās zīmes, notikumi Latvijā?
Domāju, ka Latvijā aizvien biežāk notiek dažādu konfesiju sadarbība draudžu un draudžu locekļu līmenī. Manuprāt, tā ir būtiskākā liecība. Aizvien vairāk kristiešu nevēlas norobežoties tikai savas konfesijas ietvarā, bet iepazīt citus.

Ko ir iespējams darīt kristietim – draudzes locek-lim, ko mācītājam/priesterim, ko Baznīcas vadībai?
Vispirms jāsper pirmais solis – godīgi sev jāpasaka – pie Dieva var nonākt, ejot arī pa citu konfesiju ceļu. Manas konfesijas ceļš nav vienīgais ceļš. Šāda atziņa daudziem vēl ir ļoti grūti pieņemama, pat neiespējama, jo konfesionālās paštaisnības apziņa liek sevi apzināties pārāku par citiem. Tomēr pamats ir tieši šī atziņa – es neesmu labāks kā luterānis, katolis, baptists, pareizticīgais par citas konfesijas kristieti. Viss ir atkarīgs no manas kristīgās pieredzes patiesīguma un dziļuma.

MŪSU UZDEVUMS ­ PĀRVEIDOT SAVU SIRDI

Saruna ar
Romas katoļu Baznīcas priesteri,
Rīgas Teoloģijas institūta un
Katoļu garīgā semināra pasniedzēju,
garīgo tēvu ANDRI KRAVALI

Ko jums izsaka vārdi "Kristus Miesas sašķeltība"?
Tā ir drāma, ievainojums, pretruna Dieva gribai. Tomēr sašķeltība ir arī pagaidu situācija. Tā ir mūsu neuzticība Kunga vēlmei, un tas tāpat nozīmē sāpes un atbildību par sašķeltību. Protams, tas ir arī grēks un tā seku smagums, kas ir šķelšanās pamatā. Origēns saka – kur ir grēks, tur ir sadrumstalotība, kur ir tikums, tur ir vienība un vienotība.
Tajā pašā laikā Kristus Miesa – Baznīca – Jēzū Kristū nav sašķelta, jo tai ir viens Avots – Svētā Trīsvienība. Baznīcai ir viena “dvēsele” – Svētais Gars, kas mūs vieno ar Kristu un savstarpēji saista. Baznīca ir viena, svēta, katoliska un apustuliska, kā mēs to apliecinām. Cilvēciski raugoties, mēs esam sašķelti, bet Kristus nav sadalīts. Tos, kuri šodien pieder kopienām, kas cēlušās agrākās šķelšanās iespaidā, nevar vainot atšķelšanās grēkā. Tieši tāpēc katoliskā Baznīca viņus apveltī ar brālīgu cieņu un mīlestību.
Kristus savai Baznīcai nekad neliedz vienības dāvanu, bet mums pašiem ir jālūdzas un jāstrādā, lai saglabātu, stiprinātu un pilnveidotu vienību, kādu vēlas Kristus.

Vai cilvēkiem draudzēs ir interese par to?
Jautājums nav pietiekami labi formulēts – nav runa tikai par interesi, bet gan par Kristus gribas, Kristus pavēles īstenošanu. Savu ciešanu priekšvakarā Kristus nemitējās lūgties par vienību mācekļu vidū: “... lai viņi visi ir viens, tāpat kā Tu, Tēvs, manī un es – Tevī, lai arī viņi ir mūsos, tā ka pasaule ticētu, ka Tu mani sūtīji.” (Jņ. 17:21) Lūgšana par vienību ir pienākums, kas skar visu Baznīcu, gan ticīgos, gan viņu ganus. Katrā dievkalpojumā, katrā svētajā Misē mēs lūdzamies par vienotību. Tā ir īpaša lūgšana pēc Tēvreizes: “Kungs, neuzlūko mūsu grēku, bet raugies uz savas Baznīcas ticību un stiprini visā kristīgo saimē savu mieru un vienību!” Kopēja lūgšana, sirds atgriešanās, dialogs, tas nav kaut kas fakultatīvs, tas ir paša Kunga aicinājums.
Sašķeltības sekas ir jānožēlo un jācīnās ar grēku, jo patiesībā grēks ir tas, kas kaitē, šķeļ un maldina. Lūgšana aicina uz sadarbību un kopēju liecību. Svarīgi, lai visa mūsu dzīve – vārdi, rīcība un darbi – liecinātu par mūsu vēlmi īstenot Kunga gribu. Tāpēc mēs esam aicināti sadarboties. Baznīcas dokumenti saka, ka mums pirmajiem ir jāiziet pretī atšķirtajiem brāļiem, jāiepazīstas, jāveicina savstarpēja lūgšana un ekumeniskā izglītošana.
Mēs arī apzināmies, ka dažreiz tāda vai cita patiesība pie atšķirtajiem brāļiem tiek izdzīvota īpaši, pilnīgākā veidā. Daudzi svēttapšanas un patiesības elementi, kā arī citas Svētā Gara dāvanas ir īpašs aicinājums un atgādinājums uz vienību. Tātad mums ir ne tikai jāvēro, bet arī jāmācās citam no cita.
 
Vārdā “vienotība” cilvēki tomēr ieliek ļoti dažādu saturu.
Protams, tas ir līdzīgi kā draudzē. Varam jautāt, cik draudze ir vienota, cik lielā mērā cilvēki līdzdarbojas un apzinās Baznīcu par savām mājām, bet, kad atnāk Lieldienas, Ziemsvētki, – dievnams ir pārpildīts. Ceļā uz vienotību svarīgi ir iedrošināt, atgādināt un arī motivēt cilvēkus. Ir draudzes, kur ir konkrēta sadarbība sociālos jautājumos, ir mācītāju, garīdznieku sadraudzība, ir kopēji projekti un kalpošana. Ekumeniskā sadarbība ir vēlme liecināt par šo lielo dāvanu – piederēt Kristum Baznīcā. Patiesībā tā ir daudz lielāka nekā vienotības trūkums šobrīd. Es domāju, ka visā universālajā Baznīcā un vēl jo vairāk Latvijā ir sasniegts liels progress. Apustuliskais nuncijs Latviju ir nosaucis par “ekumenisma laboratoriju”, sakot, ka mēs esam priekšgalā daudzām citām valstīm pasaulē. Mums ir “ekumenisma siltumnīcas atmosfēra”.

Kādi notikumi Latvijā ir kā labās zīmes šajā tuvināšanās ceļā?
Priecājos, kad redzu mūsu Baznīcas konfesiju bīskapus, lūdzoties kopā, kopīgi svētījot tautu ekumeniskajos dievkalpojumos. Bīskapi ir vairākkārt tikušies Gaiziņkalnā, Brocēnos, Cesvainē, vienlaikus tās bija arī dievlūdzēju tikšanās.
Man šķiet svarīgi, ka jau vairāk nekā gadu ik nedēļu mēs kopā ar piecu konfesiju mācītājiem lasām Atklāsmes grāmatu Kristīgajā radio, to pārdomājam, pielūdzam Dievu, kopā pusdienojam. Tas notiek regulāri, mēs esam iepazinuši cits citu, diskutējuši, gan devuši, gan uzklausījuši padomus. Kristīgais radio veic lielu un svētīgu darbu šajā jomā, tāpat arī žurnāls “Tikšanās”, vairākas izdevniecības un citi ekumeniski projekti un pasākumi. Manuprāt, ir jāizvairās no polemikas, no tendenciozas vēstures interpretācijas un pagātnes kļūdu un pārpratumu aktualizēšanas, Jāizvairās no savstarpējiem apvainojumiem, aizspriedumiem un maldīgiem pieņēmumiem.
Dažreiz ir sāpīgi redzēt, ka kristieši no dažādām tradīcijām cits citu nepazīst, paiet garām vai pat dažreiz cīnās cits pret citu. Patiešām – mēs neredzam tās vienojošās bagātības un dāvanas, ko esam saņēmuši vienā Kristības sakramentā. Mums, kristiešiem, ir jāapzinās, ka, nesot brāļu nastas, mēs glābjam savu dvēseli, un te ir jāskatās daudz tālāk par savas konfesijas robežām.
Svētie Raksti saka, ka Dievs ir atnācis pie katra cilvēka, Kristus ir miris par katru cilvēku un visi ir aicināti kļūt par Dieva tautas locekļiem. Šis universālisms, kas rotā Dieva tautu, ir paša Kunga dāvana, un šī apziņa mums liek labot grēka un vājību plaisas Baznīcas sienās un pašiem būt dzīviem ķieģeļiem, lai ļautu Kungam mūs sapulcināt vienā Dieva ģimenē.

Jūs minējāt bīskapu tikšanās, Svēto Rakstu kopīgu lasīšanu. Kā veidot sadraudzību draudzes locekļiem?
Pamatā tas ir garīgās kultūras un kristīgās mīlestības jautājums. Garīgajā seminārā studē audzēkņi, kuri nāk no citām konfesijām, kuri ir iepazinuši un ienākuši katoļu Baznīcā. Ir aktīvi, pieredzējuši draudžu cilvēki, kuri labi pazīst un apzinās citu konfesiju garīgās bagātības. Ir svarīgi nevienu neizslēgt. Skatīties plašāk uz apkārt notiekošo. Visbeidzot, būt arī neatlaidīgiem vienotības un patiesības meklējumos.
Ekumenisms nav tikai viena no iespējām, tā nav piedeva. Vismaz es to tā jūtu. Kāds luterāņu mācītājs ļoti labi sacīja, ka tad, kad reformācijas dienā mēs sanāksim kopā, lai nožēlotu grēkus, lūgtu savstarpēju piedošanu, tā būs zīme pasaulei un pareiza šī notikuma izpratne. Mēs neveidojam savu identitāti, kratot pirkstu pret otru vai norādot uz citu kļūdām. Vienotība nav kaut kāda nosakāma, mākslīgi īstenojama programma. Baznīcas vienība pārsniedz visus cilvēciskos spēkus un spējas, tā ir dāvana, ko dāvās Dievs, dāvana, kas balstās Kristus lūgšanā par Baznīcu, Tēva mīlestībā un Svētā Gara spēkā. Mūsu uzdevums ir pārveidot savu sirdi un būt sagatavotiem šīs dāvanas saņemšanai.
Pajautāsim sev – vai mūsos ir iekšējs miers, grēku nožēla, piedošana un drosme lūgt piedošanu, iet izlīgšanas ceļu, bez kura samierināšanās nav iespējama? Mēs nevaram vienkārši “uzsegt segu uz galvas” un teikt – nekas nav bijis. Visa sākums ir sirds atgriešanās un pazemīga savu kļūdu atzīšana. Mīlestība, kas piedod, nav akla. Tai ir ass skatiens, bet tās horizontiem nav robežu...
Kristus mīlestībai ir jāpārveido mūsu sirdis. Baznīca runā par garīgo ekumenismu, kura pamatā ir kopēja lūgšana un dzīves svētums. Svētie un mocekļi ir privileģēti vienotības liecinieki, vienoti it visā – paši ar sevi un ar saviem brāļiem, vienoti Dieva mīlestībā. Svētums un moceklība ir augstākā liecība. Vēlos dalīties priekā par latviešu bīskapa Boļeslava Sloskāna svētuma liecību, ko atzinusi Roma, ieceļot viņu godājamo pulkā ceļā uz beatifikāciju. Tas ir mūsu, visas Baznīcas ceļš – piedošana, uzticība un svētums.

Izejot ārpus savas draudzes, lai tuvinātos otram, tā ir arī iziešana no savas komforta zonas, jo var rasties neparedzēti jautājumi, atklājumi. Tas ir saistīts ar grūtībām. Ar ko šajā ceļā būtu jārēķinās, bet no kā nevajadzētu nobīties?
Runājot par iziešanu, man nāk prātā Ābrahāms, mūsu ticības tēvs. Dievs viņam lika iziet, atstāt savu zemi. Tas ir ticības un paklausības ceļš – doties turp, kur Dievs tevi aicina, atstājot savu drošību, ieradumus, izpratni, lai ieietu dziļākā Dieva noslēpuma un sava aicinājuma izpratnē. Tieši tad Dievs svētī šo ceļu, tad Dievs var ap tevi pulcināt cilvēkus un vadīt uz Apsolīto zemi. Varbūt mums ir jāieiet tuksneša skarbumā, lai labāk saprastu un redzētu sevi patiesā Dieva gaismā. Lai jautājumi nenobiedē, tie nav nepareizi, tikai atbildes var būt sliktas, nepilnīgas vai aplamas. Ja cilvēki jautā, – tad, paldies Dievam, ka viņi jautā. Tātad ticība ir dzīva, cilvēki interesējas un meklē. Es domā-ju, ka tādus cilvēkus pats Dievs aizvedīs līdz mērķim un viņi atradīs atbildes. Vissku-mīgākais būtu, ja mēs nejautātu un mums neviens nejautātu.

Vai tā būtu vienaldzība?
Jā, mēs samierināmies ar situāciju, mums tā ir labi no gada uz gadu, no dienas uz dienu, mēs pieņemam to un neuzdrošināmies neko mainīt. Vai vienotības jautājums ir mūsu sprediķu, lūgšanu un pārdomu temats? Man ir bijusi žēlastība iet svētceļojumos ar citu konfesiju ticīgajiem un mācītājiem, kuri ir devuši ļoti skaistu liecību visa ceļa garumā. Ir daudz skaistu paraugu, piemēram, Maskavā, kur katoļu klostera māsas sagatavo bērnus sakramentiem, vēlāk viņas ved tos kristīt pareizticīgo Baznīcā. Ekumenismā nav konkurences. Māte Terēze saka – jo vairāk mēs apgūstam mākslu būt viesmīlīgiem, jo vairāk līdzināmies Kristum. Ir svarīgi, lai teoloģija, vēsture un citas nozares tiktu pasniegtas un interpretētas ekumenisma gaismā. Meklēt patiesību, nebūvējot aizsargmūrus un neizslēdzot nevienu.

Tātad bieži vien nesaprašanos izraisa tas, ka mēs vienkārši nepazīstam cits citu?
Jā, bet tā ir pārvarama nezināšana. Pirmkārt, tas ir grēks, cilvēciskais vājums un, protams, velns – šķīrējs un šķēlējs. Arī vide, kurā mēs uzturamies, var mūs ietekmēt un nomākt. Vienotība ir Dieva žēlastības brīnums, un mums ir jābūt ticībā drošiem un drosmīgiem, lūdzot no Dieva tādas lietas, kas, cilvēciski skatoties, ir neiespējamas. Tā ir rīkojušies arī svētie. Pats Dievs saka, ka Viņš var pārvērst akmeņus par Ābrahāma bērniem. Viņš atver jūru un ļauj tai pāriet sausām kājām, Viņš ienāk šajā pasaulē kā bērns... Tas viss mums liek paskatīties uz lietām ar citām acīm un lūgt neiespējamo. Vienotība ir dāvana, kas jāizsaiņo un par kuru ir jābūt pateicīgiem. Tā ir žēlastība, kas jāpieņem, ļaujot sevi bagātināt. Ja mēs šo dāvanu nepieņemam, mēs to zaudējam.

Kāda, jūsuprāt, ir situācija ārpus Latvijas?
Situācija pasaulē dažādās valstīs ir ļoti, ļoti atšķirīga. Man ir nācies runāt ar Polijas luterāņu Baznīcas mācītājiem, tur situācija ir viena, savukārt Zviedrijā katoļu Baznīca ir pilnīgi citā situācijā. Tajā pašā laikā pastāv draudzīga sadarbība. Es domāju, ka Eiropas Savienības veidošanās procesi liks kristie-šiem vairāk apzināties izlīgšanas un vienotības nepieciešamību. Svētie Raksti mūs aicina izvērtēt laika zīmes, notikumus. Ir svarīgi izlīgt un pārvarēt tēvu pieļautās kļūdas, lūgt piedošanu par grēkiem, atteikties no pārmetumiem un turpināt Kristus pazīšanas ceļu. Domāju, ka mēs arvien vairāk atbrīvojamies no dažādiem aizspriedumiem. Par to liecina arī Baznīcas dokumenti, tikšanās un kopīgās lūgšanas. Ļoti vēlams, lai cilvēki labāk iepazītu Baznīcas mācību, tiktu iedrošināti sadarbībā, lūgšanā un tuvākā mīlestībā. Izlīgšana nekad nav nogaidoša, tā nezaudē laiku, programmējot un plānojot. Mēs to varam īstenot jau tagad.

Kā lūgšanu nedēļa par kristiešu vienotību notiek katoļu Baznīcā?
Lūgšanu nedēļa no 18. līdz 25. janvārim ar tēmu "JĒZUS KRISTUS – VIENĪGAIS BAZNĪCAS PAMATS" (sal. 1. Kor. 3:11) katrai dienai piedāvā īpašus liturģiskos lasījumus. Lūgt par kristiešu vienotību ir svarīgi. Pols Kuturjē, katoļu Baznīcas vienotības pravietis, lūgšanu nedēļas aizsācējs, saka: "Jo vairāk mēs lūdzam Dievu mūs atbrīvot no mums pašiem, jo vairāk mūsos notiek šī dievišķā atteikšanās – "Kas savu dvēseli pazaudēs, tas to iegūs" – un jo vairāk nostiprinās mūsu spēja sadzirdēt Kristu, kas mūsos garā lūdzas savu Tēvu. Notiek neizteicama mūsu lūgšanas pāraugšana Viņa lūgšanā. Mūsu dvēsele uzmanības pilnā klusumā ieklausās un tiecas pēc Viņa ne vien ar vārdiem, jūtām vai vēlmēm, bet ar visu mūsu gribu." Tas atklāj, cik ļoti Dievs ir klātesošs mūsos, un tas arī ir vienotības pamats.

Uz kādu konkrētu tuvināšanās soli jūs aicinātu cilvēku, kurš lasa šo izdevumu? Ko darīt kris-tietim – draudzes loceklim, ko mācītājam/ priesterim, ko Baznīcas vadībai?
Es domāju, ka Baznīcas vadība jau ļoti daudz dara un ir mums visiem soli priekšā gan kopējā lūgšanā, gan savstarpējā izpratnē. Ja mēs, ticīgie, būtu tik vienoti, cik vienota ir Baznīcas vadība, tas būtu liels sasniegums. Prieks redzēt, ka brāļi dzīvo vienotībā, ka gani saprotas. Tiekoties ne tikai teoloģiskās konferencēs, bet arī neformāli, mēs spējam labāk iepazīt cits citu. Domāju, ka tieši garīdzniekiem ir īpašs pienākums citam pret citu, pret mums uzticētajiem cilvēkiem – iepazīt, izlīgt, pieņemt citam citu un nekad neizslēgt kādu no Dieva mīlestības, pat savās domās ne. Ir tiešām svarīgi tikties, iepazīties, kopīgi lūgt. Tādu soļu ir bijis diezgan daudz. Es pazīstu daudz mācītāju, piemēram, lauku rajonos, kuri iet viens pie otra, bieži vien kopā svin svētkus, viņi patiešām ir draugi. Kad vienotība konkrēti atklāsies Baznīcas ganu dzīvē, tad arī tauta sekos šim piemēram. Vienotības meklējumiem ir jānotiek visos līmeņos  gan teologu, gan ticīgo vidū.
Arī kristīgā mācība pēdējos gados ir kļuvusi īpaši aktuāla un parādījusi, ka mēs spējam būt vienoti un izprotoši, ka spējam sadarboties. Es ticu, ka tādu jomu nākotnē būs arvien vairāk un vairāk.
Man prieks, ka iznāks šāds žurnāls. Lai tas nav pēdējais. Varbūt, ka nākamajos numuros varētu būt vairāk teoloģisku rakstu, jo patiesības meklējumi iet roku rokā ar mīlestību. Svētais Gregors no Nazianzas saka, ka Dievu vajag atcerēties vēl biežāk nekā elpojam. Vēlme lūgties par vienotību ir atjaunotas sirds pazīme. Būsim neatlaidīgi, jo Kristus mums saka: "Lai ko jūs lūgtu no Tēva manā vārdā, Viņš jums to dos." (Jņ. 15:16)

PACELTIES PĀRI SIENĀM

Saruna ar Rīgas Āgenskalna baptistu draudzes mācītāju EDGARU MAŽI

“Kristus Miesas sašķeltība” – vai šie vārdi jūs uzrunā?
Tas, protams, nav prieka secinājums, vairāk fakta konstatēšana. Kaut gan kāds cilvēks man teica – Kristus Miesu jau nevar sašķelt. Tad ir jādomā, kas noticis. Mēs varētu Kristus Miesu iedomāties kā ēku ar lielu halli, kur esam uztaisījuši istabiņas. Mēs visi esam Kristus Baznīcā, bet katrs savā istabā. Bībelē vēstulē efeziešiem ir rakstīts, ka Kristus ir mūsu miers, ka Viņš ir nācis, lai noārdītu starpsienas starp mums. Efeziešu konteksts ir starp jūdiem un kristiešiem, bet būtībā šī starpsiena ir ienaids. Es teiktu, ka Kristus Miesa ir nevis sašķelta, bet drīzāk mēs esam ieviesuši arhitektoniskas izmaiņas – esam sabūvējuši savus “steliņģīšus”. Diemžēl joprojām bieži vien mēs esam pārliecināti, ka mūsu istaba ir pati labākā.

Kā šajā kontekstā Latvijā funkcionē durvis?
Durvis ir interesanta lieta. Ir durvis, kas veras tikai no iekšpuses; ir durvis, ko var atvērt tikai no ārpuses, piemēram, cietuma kamerā. Pēc Latvijas brīvvalsts atgūšanas ir notikusi it kā šo durvju atrašana. Tā nav, ka durvis nebūtu vispār bijušas, lai gan savā radikālismā mēs mēdzam uzbūvēt “steliņģi” bez durvīm un sakām – mums ar citiem nav nekā kopīga. Es domāju, viena daļa Latvijas kristiešu jūt, ka durvis tomēr ir absolūti nepieciešamas. Katrā konfesijā ir cilvēki, kuri redz pāri “steliņģiem”, diemžēl viņi ir minoritāte. Ja “steliņģi” arī ir, tad tie vismaz nav uzbūvēti līdz augšai. Tad mēs varam pacelties nedaudz augstāk un redzēt, dzirdēt cits citu, jo bieži vien mums stāstītais ir galīgs izkropļojums. Varbūt tas ir nedaudz primitīvs attēlojums un kādi cilvēki no lielbaznīcām teiktu, ka baptisti dzīvo tikai tādā šķūnītī, kas ir kā piebūve Kristus Miesai. Viens veids ceļā uz vienotību būtu caurspīdīga, kā stikla siena, lai mēs cits citu redzētu. Es neesmu tāds ideālists, lai teiktu, ka pienāks tāda diena virs Zemes, kad vairs nebūs nekādu norobežojumu. Tas būs tikai debesīs. Bībelē mēs nu gan neko nelasām par kādu dalīšanu – tur mēs būsim visi kopā. Bet ja tā siena kaut vai pārveidotos...

Vai savstarpējās attiecībās ir vērojama attīstība?
Ekumenisms – vārds, ko lieto, domājot par kristiešu vienotību, diemžēl var būt arī ļoti formāls. Ir ļoti labi kopīgie dievkalpojumi, kur bīskapi ir kopā un kopā lūdzas. Taču ir arī pienācis pēdējais laiks, lai sāktu veselīgu dialogu par to, kas tad mēs īsti esam. Ir svarīgi arī tas, ko mēs baznīcā mācām. Es teiktu, ka lokālā kontekstā gandrīz viss ir atkarīgs no mācītājiem. Šajā ziņā man ir ļoti liels prieks par mūsu sadarbību ar Rīgas Lutera draudzi. Tas ir brīnums, ka nu jau 10 gadus mēs varam draudzēties, ka ir kopīgi projekti – ar mediķiem centrā "GRATIS", ar jauniešiem. Protams, vienmēr var vēlēties vairāk, bet man gribas ticēt, ka ne vienā, ne otrā pusē par otru draudzi nerunā sliktu. Tas jau ir daudz. Tas ir pirmais līmenis, tiekot pāri kritizēšanas garam. Nākamais līmenis ir tad, kad mēs jau redzam kādas šajā pasaulē kopīgi darāmas lietas, piemēram, sociālus projektus, parādot labu liecību savā rajonā. Ideāls, uz ko mēs varētu tiekties, –  atzīt citam cita sakra-mentus. Mēs katrs varam dzīvot tajā Baznīcā, kur esam, tomēr ir šis sāpīgais brīdis –  Dievgalds. Esot kopā dažādās situācijās, starp mums jau ir kāda garīga saite, un tad, ja tev pasaka – tu nevari, tu neesi īstais, tad gan, no vienas puses – ir "cemme", no otras –  kļūst šausmīgi žēl, jo savstarpējā saite jau ir nodibināta. Tad tu domā – nu kurš, izņemot Kristu, varētu pateikt, vai es drīkstu vai nedrīkstu. Kopīgs Dievgalds tomēr ir fantastiska saite. Lai gan arī pašu baptistu draudžu vidū ir dažādas izpratnes par Dievgaldu. Jautājums par Dievgaldu atkal tā kā nedaudz nokauj ekumenismu. Tomēr nav laika sēdēt un dziedāt raudu dziesmas. Jāskatās uz priekšu, kas mums ir jādara.

Jā, kopīgs Dievgalds diemžēl ir mūsu ceļa tālākā pietura. Bet kā veicināt to, lai kaut vai tikšanās reizēs mēs nenoliktu priekšā sienu, ka, lūk, tur teoloģiski kaut kas ir savādāk?
Diemžēl cilvēki, kuri spēj redzēt plaši, joprojām ir mazākumā. Tomēr es domāju, ka pakāpeniski tas mainīsies, jo kristīgajā baznīcā ienākošā jaunā paaudze jau ir ar daudz plašāku skatienu. Cīņas, ko mūsu vecāki un vecvecāki savstarpēji izcīnīja, bieži vien tagad vairs nav aktuālas. Te gan ir svarīgi arī tas, ko sludinām no kanceles, tas ir jautājums par Baznīcas mācību. Es teiktu tā – jo stiprāks katolis, luterānis vai baptists es esmu, jo vieglāk man ir komunicēt ar citiem. Es to redzu tikai tā, jo, ja es zinu, kas esmu savā konfesijā, tad man nav jābaidās, ka mana kontaktēšanās ar pareizticīgajiem, katoļiem vai luterāņiem varētu kaut ko atņemt no manas identitātes. Man liekas, ka bailes no komunicēšanās ir bailes tāpēc, ka tomēr nav paša identitātes. Ir svarīgi arī apzināties ģeogrāfisko situāciju Latvijā – vairākumā apgabalu nav vienas baznīcas monopola, izņemot Latgali. Vietās, kur viena Baznīca skaitliski dominē, ir arī tendence dominēt ar garīgo domu un netieši vai tieši apspiest citādos. Tāpēc Latvijā man patīk tas, ka mums nav vienas valsts baznīcas, kura būtu pacelta augstāk. Tas veido ceļu uz sapratni. Tomēr atkal es atgriežos pie draudzes gana – ja viņš pats baidīsies no citas konfesijas, tad, visticamāk, arī draudze būs “aizslēgta”. Esmu prasījis kādā pilsētā luterāņu mācītājiem – kādas jums attiecības ar baptistiem, un atbilde bija – nekādas. Nav tikšanos. Nevar teikt, ka draudzes locekļi paši par sevi būtu tik neatkarīgi, viņi taču tiek audzināti caur draudzes vadītāju. Šeit palīdz sociālie projekti, kuros mēs varam kaut ko darīt kopā.

Kas ir ticīga cilvēka identitāte? Vai var teikt, ka ticīga cilvēka identitāte ir saistīta ar konfesiju?
Es teiktu – jā un nē. Nē, jo kristieša identitātes pamatā ir Kristus. Viens no maniem kolēģiem teica – mums ir jāpulcējas zem Kristus karoga. Jā un Āmen! Kurš tad negribētu zem Kristus karoga pulcēties? Tas nav jautājums par Baznīcas kārtību, kurš ir bīskaps vai tamlīdzīgi. Kristus saka – nāciet man visi pakaļ! Un mēs ejam, kopā, mēs saplūstam vienā pulkā. No otras puses, Kristus ir veidojis draudzi, Baznīcu, lai mēs tajā garīgi augtu. Sastopot Kristu, mēs nevaram palikt vieni paši. Dažreiz cilvēki saka – man ir Kristus un kas gan man ir Baznīca? Baznīca ir Kristus līgava, jo Kristus ir ar viņu salaulājies! Baznīca ir Kristus redzamā daļa mūsdienu pasaulē, jo Kristus to tā ir gribējis, par to Viņš pats sevi ir nodevis. Jautājums būtu – ja mana identitāte ir Kristus, kā mana identitāte izteicas. Tā izteicas caur to Baznīcu, kurā es esmu aicināts. Baznīca ir aicinājums. Te ir problēma ar cilvēkiem draudzē, kuri pārāk lielu uzsvaru liek uz savu “es” – es gribu būt šajā draudzē un es te nākšu. Būtu jābūt pretēji – cik daudz tu esi lūdzis Dievu un kas ir stiprinājis tavu pārliecību, ka tev ir jābūt šeit. Viens saka – te ir ļoti labs mācītājs, otrs saka – te ir laba atmosfēra, labi cilvēki. Pēc kāda laika cilvēks var piedzīvot vislielākās sakāves savā ticības dzīvē, un lielais “es” noplok. Tāpēc ir svarīga identitātes otra puse – jautājums, pie kuras Baznīcas es esmu, ir tikpat svarīgs kā manas atgriešanās piedzīvojums, kad es iemīlos Kristū. Vai tas ir svarīgi, kurā Baznīcā mana Kristus identitāte izsakās? Principā – nē, definējot, ka visas Baznīcas ir Kristus Miesa. Te atkal ir pro-blēma – būs Baznīcas, kas teiks, – te ir robeža, Kristus Baznīca beidzas šeit, tie citi ir ārā. Pāvils 1. vēstulē korintiešiem saka – neviens nevar teikt Kristus ir Kungs kā tikai Svētajā Garā. Tas ir interesanti – mēs esam apauguši ar dogmām, teoloģiju, bet viņš to pasaka ļoti vienkārši – tikai Svētā Gara inspirēts cilvēks var teikt – Kristus ir Kungs. Ar to viss sākas – vai Kristus ir Kungs šajā draudzē, šajā Baznīcā.

Tātad jautājums par identitāti ir svarīgs arī savstarpējās attiecībās ar dažādu konfesiju cilvēkiem?
Tas ir būtiski svarīgi. Piemēram, ir labi iet viesos, kur mūs labi pabaro, bet pamatvieta ir māja, kur mēs dzīvojam. Ir cilvēki, kuriem nepatīk mājās gatavot ēst. Viesos sarūpētais ēdiens vienmēr ir garšīgs ar to, ka tu tur neesi ne pirkstu pielicis un tevi tur par velti pabaro. Es teiktu tā – šīs lietas ir jālīdzsvaro. Kristietis nav bezpajumtnieks vai klejotājs, kas saka – tur mani uzņem, tur mani neuzņem. Mani pusaudža gados luterāņu baznīcā kaut kas ļoti uzrunāja. Bet tad es domāju tā: Dievs man ļāvis uzaugt ģimenē, kas ir dzīvojusi baptistu tradīcijā vairākās paaudzēs... Es nonācu pie interesanta secinājuma – es nekad nebūšu labs luterānis vārda vispatiesākajā nozīmē. Tāpēc, ka tā ir cita paradigma. Tas nav cits pasaules uzskats, tomēr ir arī atšķirības. Varbūt varētu salīdzināt ar mūziku – gan Bahs, gan gregoriāniskie dziedājumi ir mūzika, bet mēs nevaram pateikt, kura ir labāka, vienkārši nav kritēriju. Tāpēc es arī sapratu – ja esmu aicināts baptistu baznīcā, tad tā nav ne mana izvēle, ne mans “fīlings”, ne mana gribēšana, bet tas ir no Dieva.

Kuri notikumi atskatoties nāk prātā kā labas zīmes?
Viena ļoti laba zīme – kad 1999. gadā uz Latviju atbrauca Luiss Palau. Toreiz kopā strādāja luterāņu, baptistu un vasarsvētku draudžu locekļi, kuri gatavojās šai evaņģelizācijai. Tas bija kaut kas ļoti pozitīvs, kā jaunatklājums, ka dažādu baznīcu pārstāvji varēja darboties kopā. Cik ļoti mēs esam alojušies, domādami, ka vieni ir tādi un otri atkal tādi. Tā man bija ļoti spēcīga zīme. Otra lieta – nu jau otro gadu Kristīgajā Radio katru ceturtdienu ir raidījums “Laika zīmes”, kurā piedalās piecu konfesiju garīdznieki – no luterāņiem, baptistiem, katoļiem, vasarsvētku draudzēm un adventistiem, kuri studē dažādas Bībeles Rakstu vietas. Tas ir kaut kas ļoti fascinējošs. Protams, diskusijas ir ļoti uzmanīgas, mēs, sēžot pie viena galda, mēģinām redzēt, kur esam vienoti Rakstu interpretācijā, mācāmies klausīties viens uz otru, mācāmies saprast cits citu. Mani tas ļoti uzrunā. Tā arī ir laba liecība Latvijai, ka mēs varam sēdēt pie viena galda. Tajā pašā laikā būs kādi dogmatiski Baznīcas pārstāvji, kuri teiks – tu esi nodevis savus ideālus, kā tu, baptists būdams, ar katoļiem blakus sēdi!

Vai var būt tāds pārmetums tikai par piedalīšanos šādās diskusijās?
Protams! Katrā Baznīcā ir konservatīvais spārns, viņus var saukt par fundamentālistiem, kuri uzskata, ka visas pārējās konfesijas ir maldos un mums viņi ir jāevaņģelizē. Es nebrīnos par šaurību un priecājos, ka plašums tomēr arvien palielinās. Tomēr šaurība vēl ir ārkārtīgi liela. Man dažreiz tajā kļūst bail. Pienākot tuvu šai šaurībai, man jānoskurinās – tie ir mani  māsas un brāļi, bet viņi tā arī tieši domā: ticīgs – neticīgs, pareizs  nepareizs, īstais neīstais. Tāpēc manī ir tāds izmisums, kad es redzu cilvēkus ar šādu pārliecību. Viņi mīl Jēzu it kā tāpat kā visi pārējie, bet tajā pašā laikā es nevaru saprast, kā tas savienojas ar neiecietību pret citiem.

Diemžēl arī tā ir realitāte, bet vai ir vēl kādas labās zīmes?
Mēģinājums neformāli sapulcināt bīskapus, ko veica Ivars Graudiņš. Bija trīs vai četras šādas tikšanās, un man bija iespēja tur būt klāt. Tas bija jauki. Mēs nerunājām par teoloģiju, bet par dzīvi, un bija ļoti jaukas attiecības un interesanti atklājumi. Mums jābūt patiesiem citam pret citu. Pietiek taču mētāties ar apvainojumiem! Ir lietas, ko mēs varbūt nesaprotam viens otrā mācības ziņā, bet mēs taču varam to mīlestībā izjautāt un iegūt informāciju. Tas, ko es, baptists, nesaprotu luterānismā, mani netraucē būt attiecībās. Es respektēju, ka tā ir atziņa un tā ir ticība, kurā viena vai otra Baznīca dzīvo. Es parasti saku – ja katoļu baznīca tāda, kāda tā ir mūsdienās, būtu bijusi Lutera laikā, iespējams, reformācija nebūtu bijusi. Ja luterāņu baznīca būtu bijusi Latvijā pirms 150 gadiem tāda, kāda tā ir tagad, iespējams, no luterāņu Baznīcas Latvijā nebūtu radušies baptisti. Tas, kas pirms 150 gadiem nebija iespējams, tagad ir iespējams, un varbūt pēc 150 gadiem būs vēl kaut kas cits iespējams, bet mūsu uzdevums ir vienkārši nelikt sprunguļus riteņos. Varbūt jābūt vienam dievkalpojumam, kad mēs varam lūgt piedošanu cits citam un teikt – ir bijis visādi, un visticamāk arī būs visādi, bet, šajā brīdī mēs gribam veidot attiecības uz citiem pamatiem. Tas varētu būt labas gribas žests, ka mēs gribam izlīgt. Nevis vērst uzmanību uz to, cik daudz “steliņģīšu”, bet uz to, kā sienas varētu kļūt caurredzamākas. Ar Dievpalīgu arī varbūt viena vai cita siena tiks nojaukta.

Ar mācītāju J. Rubeni, priesteri A. Kravali un
mācītāju E. Maži sarunājās A. Done.

MŪS VIENO BRĀĻU, MĀSU UN BĒRNU SMAIDI

Saruna ar Kānas brālības vadītājiem LĪVIJU un VOLDEMĀRU SAFRONOVIEM

Kānas brālība – kas tā ir?
Līvija:
Starptautiskā Kānas ģimeņu kustība jeb Kānas brālība ir kopienas “Chemin Neuf” ietvaros izveidojusies ekumeniska kustība, kas pastāv vairāk nekā 40 pasaules valstīs. Kānas brālība, kā jau teicu, ir kopienas “Chemin Neuf” sastāvdaļa, taču darbojas saistībā ar vietējo Baznīcu.
Kānā mēs saņemam mīlestību un dalāmies ar mīlestību. Mēs iepazīstam citas ģimenes un Baznīcu. Kānas pirmais mērķis ir dot dalībniekiem brīdi atpūtai un uzmanības veltīšanai laulātajam draugam: laiku vienas nedēļas garumā, lai izrautos no aizvien saspringtākā ritma, ko uzspiež mūsdienu sadzīve; laiku, kad iespējams no jauna tikties vienam ar otru, izprast savu situāciju, atkal rast garīgu spēku, savstarpēji daloties un lūdzoties. Saderinātie un ģimenes tiek evaņģelizētas un saliedētas ar lūgšanu, notiek sarunas mazās brālības grupās un padziļināta kristīgā apmācība. Mūsu kustības darbības metodes ir mācība, aizlūgšana un liecināšana.
Savu dalību Kānas brālībā pāris (“jaunais pāris”) sāk vasaras sesijā / nometnē, kas notiek vienu nedēļu. Uz pirmo Kānas sesiju to uzaicina kāds no “vecajiem pāriem” (vasaras nometnē jau piedalījies pāris) vai draudzes priesteris, vai mācītājs, bet ir iespējams pieteikties arī pašiem. Patlaban Latvijas Kānas brālībā aktīvi darbojas apmēram 30 dažādos laikos iesaistījušos pāru Vidzemē, Rīgā, Latgalē, Zemgalē un Kurzemē. Kopumā līdz šim Kānas vasaras sesijās ir piedalījušies nedaudz vairāk nekā 90 pāru. Vasaras sesijai seko ziemas rekolekcijas, gada laikā satiekamies ģimeņu brālībās.

“Kāna”, tāds zīmīgs nosaukums...
Voldemārs:
Tas ir no Rakstiem – “Trešajā dienā bija kāzas Kānā, Galilejā, un Jēzus māte bija tur. Bet arī Jēzus un Viņa mācekļi bija aicināti kāzās. Kad nu pietrūka vīna...” (Jņ. 2:1-3)
Pirms vairāk nekā 2000 gadu maz zināmā miestiņā, Kānā, kāds vārdā nenosaukts pāris aicināja Jēzu savas ģimenes dzimšanas svētkos. Pēkšņi kaut kā pietrūkst. To savā uzmanībā un mīlestībā pamana Dieva Māte Marija. Viņa necenšas pati risināt problēmu, bet vēršas pie sava Dēla, kurš vienīgais spēj aizpildīt šo trūkumu: “Viņiem nav vīna.” Kāzas draud beigties ar apjukumu, negodu un kaunu. Tad Jēzus pārvērš ūdeni vīnā. Savu pirmo brīnumu Dieva Dēls veic ģimenē.
Tāpat kā Kānas kāzās arī mūsu ģimenēs mēs tiekam aicināti uzdrīkstēties izsacīt Jēzum mūsu trūkumu un aicināt Dievu savā pārī. Mēs tiekam aicināti ticēt, ka Jēzus ir atnācis, lai mūsu pāri radītu no jauna. Ticībā, ka labākais uzglabāts beigām.

Kāds bija šīs kustības pats sākums Latvijā?
Līvija:
Pirmā vasaras sesija Latvijā notika 1994. gadā. Mūsu draudzes priesteris mūs ar Voldemāru uz Kānas sesiju uzaicināja 1997. gadā Tērvetē. Toreiz sāktais ceļš, caur brāļiem un māsām saņemtā Dieva mīlestība bija tik liela, ka sajutām aicinājumu palikt brālībā, padziļinot ticības dzīvi, saņemot garīgo formāciju un ar savu kalpošanu palīdzēt citiem saņemt šo mīlestību. Esam atbildīgi par Kānas brālību Latvijā kopš 2000. gada.
Voldemārs:
Paldies mūsu vecākiem, ka 1981. gada 12. februārī pirms laulības reģistrēšanas dzimtsarakstu nodaļā mēs tikām mudināti salaulāties baznīcā. Varbūt līdz galam nesaprazdami, mēs jau bijām aicinājuši Dievu savā ģimenē. Tērvetē caur brāļiem un māsām, caur priesteriem, caur Dieva vārdiem pārpārēm izjutām prieku par mūsu laulību.
Kāna katrā ģimenē sākas tad, kad ģimene atdzimst Dieva mīlestībā, neatkarīgi no tā, vai esam laulājušies pirmo gadu vai vairākus desmitus gadu.

Pagājušajā gadā kānieši nosvinēja desmit gadu jubileju. Kāda, jūsuprāt, ir bijusi Kānas attīstība šajā laikā?
Līvija:
Jā, pērn pulcējās 10. vasaras sesija Latvijā – Vecpiebalgā. Sesijas nobeigumā uzaicinājām arī tos pārus, kuri bija piedalījušies Kānas vasaras sesijās šo desmit gadu laikā, tātad vairāk nekā 90 pārus.
Daudzi pāri pēc pirmās vasaras sesijas paliek brālībā un darbojas, gan padziļinot savu garīgo formāciju, gan kalpojot ar savu darbu jaunajiem pāriem nākamajās vasarās. Tāpat viņi augu gadu piedalās dažādās aktivitātēs, darbojas savās draudzēs.
Voldemārs:
Noteikti ļoti svarīgi ir tas, ka šo desmit gadu laikā kānieši ir bijuši Mīlestības evaņģēlija liecinieki pirmām kārtām savās ģimenēs un draudzēs. Mēs bieži vien sevi saucam par Kānas ģimeni, priecājamies par katru jauno dzīvību, ko Dievs dāvā caur mums, un lūgšanās esam kopā ar katru, kurš ir trūkumā un bēdās. Kopš Kānas kustība ir Latvijā, savu svētību tai ir devuši Romas katoļu Baznīcas Rīgas metropolijas arhibīskaps metropolīts kardināls Jānis Pujats, garīgie tēvi priesteris Viktors Pentjušs un priesteris Vjačeslavs Bogdanovs, Kānas kapelāns Rihards Rasnacis, daudzi priesteri un luterāņu mācītāji.
Esam sadraudzējušies ar kāniešiem Krievijā, Francijā un citās valstīs. Var teikt, ka Lietuvas Kānas pirmsākumi ir Latvijā, jo trīs gadus uz Kānas sesijām brauca kāds lietuviešu pāris, kurš vēlāk kļuva par Lietuvas Kānas vadītāju. Nākamajā gadā pēc vasaras, kad uz Kānas sesiju bija atbraukušas jau piecas lietuviešu ģimenes, Lietuvā izveidojās pašiem sava Kāna.

Viena no īpašām Kānas iezīmēm – tajā ir ģimenes no dažādām konfesijām. Kas jūs vieno?
Līvija:
Patlaban Kānas brālībā darbojas katoļu un luterāņu pāri, apmēram puse no vienas, puse no otras konfesijas. Mums ir bijis arī viens pareizticīgo pāris. Jā, ir bijušas arī ģimenes, kur vīrs un sieva ir no dažādām konfesijām.
Voldemārs:
Mūs vieno ticība. Mūs vieno mūsu brāļu, māsu un bērnu smaidi. Bērna lūgšana, kad puika tēva rokās mammai altāra priekšā saka: – Neraudi, mamma! Mūs vieno klusums, kad Dievs var runāt uz mums, paļāvība uz Dievu. Neaizmirstams bija pagājušā gada Kānas ģimeņu svētceļojums pie Dieva Mātes uz Aglonu. Kopā gājām gan katoļi, gan luterāņi. Katrai ģimenei kādreiz ir bijis brīdis, kad Dieva Māte savam Dēlam ir teikusi: – Viņiem nav vīna, – un lūgusi par mums. Mūs vieno pateicība Jēzum par Viņa Māti.

Kādos brīžos jūtat atšķirības un kā jūs tās izdzīvojat?
Līvija:
Atšķirības vissāpīgāk izjūtam Sv. Mises laikā, kad nevaram kopīgi svinēt Euharistiju, kad, mums dodoties saņemt svēto komūniju, luterāņu brāļiem jāpaliek malā. Savā mīlestībā uz Jēzu Kristu mēs esam vienoti: vienoti lūgšanās, rūpēs par brāļiem un māsām, vienoti savstarpējā mīlestībā.

Vai ir svarīgi sniegt liecību par to, ka, lai arī mēs piederam pie dažādu konfesiju draudzēm, jau tagad ir iespējama kopība, kurā varam tuvināties cits citam savstarpējā izpratnē?
Līvija:
Noteikti! Es uzskatu, ka tas ir viens no veidiem, kā jau šodien varam spert soli pretī viens otram, negaidot, kad šo soli spers mūsu Baznīcas. Tajā pašā laikā arī Baznīcas ir ceļā uz vienotību, par to lūdzamies savās lūgšanās.
Voldemārs:
Rakstos teikts: “Jēzus saka viņiem:”Piepildait traukus ar ūdeni!” Un tie tos piepildīja līdz malai. Tad Viņš saka tiem: “Tagad smeliet un nesiet galda uzraugam!” Un tie to aiznesa. Kad nu galda uzraugs bija nobaudījis ūdeni, kas bija kļuvis par vīnu, nezinādams, no kurienes tas ir, kamēr sulaiņi, kas ūdeni bija smēluši, to zināja, – tad galda uzraugs aicina līgavaini un viņam saka: “Ikviens cilvēks papriekš ceļ priekšā labo vīnu, un, kad viesi ieskurbuši, mazāk vērtīgo, bet tu labo vīnu esi pataupījis līdz šim.””
(Jņ. 2:7-10)
Mēs ticam, ka Jēzus ir atnācis, lai mūs pārradītu no jauna. Labākais uzglabāts beigām. Tā ir vienotība pārī un Baznīcā.

Ar mācītāju J. Rubeni, priesteri A. Kravali un
mācītāju E. Maži sarunājās A. Done.
Foto: Modris Skujiņš

SANDRS RĪGA

Dzimis 1939. gadā Rīgā.
Kristīts bērnībā.
1964. gadā dodas dzīvot uz Maskavu.
Aptuveni 30 gadu vecumā sāk Dieva meklējumus.
Atrod savu aicinājumu.
Ap viņu Maskavā sāk pulcēties citi.
Rodas ekumene.
No 1972. līdz 1984. gadam – meklējošu cilvēku regulāras tikšanās, ekumeniska žurnāla “Priziv” izdošana, nokļūst čekas uzmanības lokā.
1984. gada 8. februāris – arests, psihiatriskā ekspertīze atzīst viņu par garīgi nepieskaitāmu ar diagnozi “latentā šizofrēnija”.
1984. gada 31. augusts – spriedums par beztermiņa piespiedu ārstēšanu.
Līdz 1987. gada 9. martam – ieslodzījums Blagoveščenskas speciālajā psihiatriskajā slimnīcā.
Vēl 4 mēneši Rīgas psihoneiroloģiskajā slimnīcā.
1987. gada 20. jūlijs – atbrīvošana no ieslodzījuma.
1989. gads – piedalīšanās dažādās konferencēs (“Gars dara dzīvu” Rīgā u. c.).
Miera Biķera veidošanās.
Kopš 1993. gada dzīvo Rīgā, domādams un lūgdams par ekumenes nākotni. Viņa draugi dažādās valstīs turpina sākto savās draudzēs.
Šogad Maskavā iznāk grāmatas “Priziv” jauns, papildināts izdevums.

NO DIEVA NEATTEICOS, DRAUGUS NENODEVU

“Kad sākas īsta garīga kustība?
Tad, kad cilvēks dzird sevī aicinājumu,
par ko varētu atdot dzīvību,
un kad atrod tos, uz kuriem var paļauties.”

Sandrs Rīga

Dieva ceļi ir neizdibināmi, kā teikts krievu tautas sakāmvārdā. Gluži “nejauši” šā gada sākumā manās rokās nonāca Sandra Rīgas grāmata “Priziv” (“Aicinājums”), kurā bija dziļas domas un daudz liecību par cilvēkiem, kuri meklējuši Dievu un Viņu atraduši caur ekumeni – tā viņi sauca šo kustību, kas darbojās Maskavā un citās PSRS pilsētās. Šajā laikā “samizdata”1 formā tika izplatīts žurnāls “Priziv”, kura galvenie temati pēc tam apkopoti tāda paša nosaukuma grāmatā.

Kas bija šis cilvēks, kurš kopā ar saviem domubiedriem bija gatavs iet līdz galam un ar savu dzīvi sniedzis labu liecību par to, ko nozīmē dzīvot saskaņā ar savu aicinājumu? Kāds bija ekumeniskais izdevums “Priziv”? Tie bija mani galvenie jautājumi, kad uzzināju – Sandrs Rīga ir dzīvs un pašlaik dzīvo Rīgā.
Ekumene nav tikai pagātne, jo “vējš pūš, kur gribēdams, un tu dzirdi viņu pūšam, bet nezini, no kurienes viņš nāk un kurp viņš iet. Tāpat ir ar ikvienu, kas piedzimis no Gara”. (Jņ. 3:8.) Ko Dievs vēlas teikt ar notikumiem, kas ir bijuši pirms mums?
Sandrs sākumā ļoti negribēja sniegt šo interviju. Ir grūti pastāvīgi atgriezties pagātnē un grūti, kad kādam atsevišķam cilvēkam tiek pievērsta uzmanība. To viņš neteica, bet to varēja just. Tomēr pēc ilgas sarunas mēs sapratām – tas ir svarīgi liecības dēļ. Lai nebūtu jāatkārtojas, vienojamies, ka par būtiskākajiem faktiem izmantošu citātus no grāmatas “Priziv”.
Sniegt liecību ir svarīgi. Mēs esam tikai cilvēki, bet Dieva Gars ir varens – Viņš grēcinieku dara par Dieva bērnu, vājos dara stiprus, dod spēku izturēt milzīgus pārbaudījumus, palīdz izdzīvot ikdienu, Viņš iedvesmo.

Kāds bija sākums ekumenes kustībai bijušajā Padomju Savienībā?
Sākums bija 60. gadu beigās pēc Hruščova laika un Čehoslovākijas notikumiem (Čehoslovākijā notika liberalizācija, taču PSRS to gribēja apspiest, ievedot šajā valstī savus tankus). Cilvēki sāka meklēt dzīves jēgu. Daudziem tie bija garīgie meklējumi, un mēs, vairāki cilvēki, nonācām pie līdzīgiem uzskatiem. Oficiālā Baznīca bija noraidoša, daudzi mācītāji – padomju režīma savervēti. Mēs bijām neticīgi. Interesanti, ka tajos laikos, kad Bībele un garīgā literatūra bija milzīgs retums, daudzi cilvēki atrada Dievu, lasot ateistisko literatūru, kurā bija citēti Svētie Raksti, – vismaz bija iespējams izlasīt, kas rakstīts Bībelē. Lasījām Evaņģēliju, un tur nekas nebija rakstīts par konfesijām. Varētu teikt, ka tas bija stihiskais ekumenisms. Mēs gājām uz dažādām Baznīcām, bet sastapā-mies ar situāciju, ka katra Baznīca uzskatīja sevi par vienīgi pareizo. Sludinot mīlestību, tika mīlēti tikai savējie. Mums to bija grūti pieņemt, tāpēc turpinājām satikties – dzīvokļos, brīvā dabā, pie mums sāka nākt jaunieši. Tomēr tā nebija pretstatīšana Baznīcai, mēs tikai to paplašinājām. Bija daudzas garīgas atgriešanās. Tagad, kad kristietība tiek plaši sludināta, tas neliekas kaut kas īpašs, bet tad katrs tāds gadījums bija īpašs notikums. Tolaik mūs atbalstīja maz mācītāju, bet pēc 10-15 gadiem bija liecības atkal no citiem garīdzniekiem, kuri savu aicinājumu bija atklājuši tieši caur ekumeni.

Lai būtu skaidrs šīs kopienas darbības princips, citāts no grāmatas “Priziv”2:
“Mēs, kristieši-ekumeni, lūdzam visu kristiešu lūgšanu Mūsu Tēvs un izsakām savu pārliecību ar Apustuļu Ticības Apliecību, bet mēs pieļaujam lielu brīvību un iecietību pret to, kā ticīgie izvēlas savus sakramentāli-liturģiskos pienākumus Dieva priekšā, cenšoties kalpot cits citam kā labi dažāda veida Dieva žēlastības namturi ar to dāvanu, ko katrs esam saņēmuši (1. Pēt. 4:10).
Mēs varam apvienoties kopienās, bet vienreiz un par visām reizēm atsakāmies no šķeltnieciskas norobežošanās, atzīstot Vispārējās Baznīcas sadrumstalotību tikai kā ārēju nepieciešamību, tiecoties pēc iekšējas vienotības.
Mēs ar cieņu izturamies pret visu Baznīcu kalpošanām un labprāt, ja ir iespējams, tajās piedalāmies. Ticīgie paši izlemj par savu iesaistīšanās pakāpi ekumenu reliģiskajā dzīvē. Tiem, kuri vēlas, ir pieejama kristība un Komūnija. Mēs nenosodām brāļus un māsas, kuri no mums aiziet, bet lūdzamies par viņiem, lai visas pārmaiņas viņu dzīvēs būtu viņiem par labu, Dievam par godu.
Mēs neveidojam jaunu Baznīcu, mēs gribam būt par miera nesējiem patreizējā Kristus Baznīcā, “kas ir Viņa miesa, pilnība, kas visu visur piepilda”
(Ef. 1:23).
Mūsu tradīcija: agape – brālīga maltīte ar lūgšanām, Svēto Rakstu lasījumiem, dziedāšanu.
Svinīgos gadījumos – garīga Komūnija, kur pēc Dieva Vārda lasījumiem (1. Kor. 11:23-29) visi, kas vēlas (kristītie), viens otram pa apli nodod vārdu: Maranata3, izprotot to kā Kristus Miesu un Asinis, gaidot brīdi, kad atkal visi kristieši lauzīs vienu maizi un dzers no viena kausa.”

“Ar laiku mēs jutām nepieciešamību padziļināt savu aicinājumu un nolēmām pilnībā veltīt dzīvi Kungam, atsakoties no laulības, no bagātības un dzīvojot paklausībā. Daži brāļi un māsas saistīja sevi ar solījumiem. Viņi dzīvoja pasaulē, īpaši neatšķīrās no citiem, nebija speciālu tērpu, bet viņi zināja, ka ir veltījuši sevi Dievam. Tas bija neliels ordenis, cilvēku nebija daudz, bet šāds veltīšanās fakts tolaik bija svarīgs. Konspirācija iedzen visus pagrīdē, iznāk tāds kā aisbergs: virspusē redzama maza daļa, bet siržu dziļumos un kopienā rit darbs, un pakāpeniski cilvēki sasniedz lielus dziļumus. Kad sākās vajāšanas, tie, kuri bija devuši solījumus, bija gatavi pārbaudījumiem.”

Vai arī jūs devāt šādus solījumus?
Jā. 15 gadus dzīvoju stingrā askēzē.

Kā cilvēkiem izdevās šos solījumus ievērot?
Mēs bijām neofīti4 – jauni, kvēli un gatavi iet līdz galam, tāpēc askēze nelikās sevišķi grūta. Pēc reliģiskās brīvības iestāšanās bijušajā Padomju Savienībā vairs nebija vajadzības pēc tāda stingra ordeņa. Katrs gāja savu ceļu.

1971. gadā jūs sākāt izdot pirmo ekumenisko žurnālu Padomju Savienībā “Priziv” (kopumā bija 36 burtnīcas, kas vēlāk apkopotas grāmatā). To drukāja uz rakstāmmašīnas, pārdrukāja un nodeva no rokas rokā. Tas bija bīstami. Kāds bija šo žurnālu saturs? Kāpēc jums bija svarīgi to izdot?
Žurnālā drukājām materiālus par ekumenisma vēsturi, par kristīgās jaunatnes kustībām Rietumos, jo Padomju Savienībā par to nebija nekādas informācijas. Ļoti svarīgas bija jaunatgriezto liecības, kuras tagad apkopotas grāmatā, kas iznāks Maskavā. Svarīgi bija apzināties, ka Baznīcas šķelšanās ir slimība, ko var un vajag ārstēt. Mēs to izjutām kā savu misiju. Tagad var teikt, ka mūsu pūliņi nebija veltīgi.

Lasīju, ka cilvēks varēja ticēt vienatnē, bet nedrīkstēja nekādā veidā organizēties.
Jā, par ticību, piemēram, varēja izslēgt no universitātes, skolotājus un ārstus varēja atlaist no darba, bet par to neapcietināja. Represīvās iestādes baidījās no “pagrīdes”, jo tur vēsts izplatās nekontrolējami.

Tad sekoja arests un pēc atteikšanās sadarboties ar izmeklētājiem spriedums – beztermiņa piespiedu ārstēšana speciālajā psihiatriskajā slimnīcā.
Pāris liecību no grāmatas:
“Ierodoties Blagoveščenskā, – sulfazīna kurss. Ar katru injekciju ceļas temperatūra, nepārtraukti sāp muskuļi, viss organisms agonizē. Pēc otrās injekcijas – sirdslēkme. “Sulfu” nomaina triftazīns, trīs reizes dienā lielās devās. Nemiers kopā ar ķermeņa sasaistību, mēle neklausa, bezizejas sajūta. Medikamentozās bailes vedina uz domām par pašnāvību. Jo vairāk, kad uzzini, ka (..) blakus kamerās-palātās divi cilvēki izdarījuši pašnāvību.
Un tā – mēnešiem bez apstājas, bez cerības, ka tas kādreiz beigsies. Neprātīgu agresīvu slepkavu, izvarotāju, bandītu sabiedrībā. Vai provokatoru. Pēc tam – insulīna palāta. Trīs mēnešus – dur, dur, dur. Cenšas panākt 30 šokus (..).
Kameras biedrs pēc kārtējā “seansa” man stāsta:
– Kad tu biji uz apziņas zaudēšanas robežas un raustījies konvulsijās, ārsts tev prasīja:
– Vai jūs gribētu, lai draugi par jums labi domātu?
– Protams.
– Vai ticat, ka Kristus tagad var atnākt un jūs atbrīvot?
– Nezinu.
– Bet vai jūs ticat Dievam?
Tu ilgi koncentrējies un izdvesi:
– Jā.
Tad zāļošana turpinās.”

“Psihenē, psihotropo vielu iedarbībā es nespēju lūgt. Es izmisīgi atkārtoju: – Dievs. Dievs. Dievs.
Vai Viņš mani dzirdēja? Es Viņu – ne.”

Kas palīdzēja izdzīvot?
Ticība Dievam un pārliecība, ka nedrīkst pievilt draugus, kuri man ticēja. Es zināju, ka mani var apcietināt, bet nedomāju, ka var ielikt psihiatriskajā slimnīcā. Kad to uzzināju, mirku aukstos sviedros. Ir bailes un ir šausmas. Tur valdīja šausmas. Trīs gadus atrados pilnīgā izolētībā, jo sarakstīties drīkstēju tikai ar māti un, protams, ļoti uzmanīgi. Negribējās viņu arī uztraukt. Tur laiks apstājās. Man jau nebija piespriests termiņš – es tiku atzīts par slimu un nezināju, vai kādreiz no turienes tikšu laukā. Kad mani atbrīvoja (par to iestājās arī daudzi cilvēki ārzemēs), uzskatīju, ka esmu izturējis savu eksāmenu.

Pēc atbrīvošanas bija kāds laiks, lai “atkoptos”. Jūs viesojāties Itālijā pie draugiem. Pienāca 1990. gada 4. maijs.
Jā, 1990. gada 4. maijā bija interesanta sakritība – mani pieņēma pāvests Jānis Pāvils II un vakarā uzzināju, ka Latvijā pasludināta Neatkarības deklarācija.

No grāmatas par turpmāko:
“Kad mūs atbrīvoja, vairs nebija nepieciešamības pēc konspirācijas, pēc īpaša ordeņa. Dievs vienmēr rada kaut ko jaunu, parāda jaunus ceļus un iespējas. Kamēr mēs bijām aiz cietumu un psihiatrisko slimnīcu sienām, mums radās daudz draugu, sāka nākt jauni cilvēki, viņi it kā gaidīja. Pēc atbrīvošanās vajadzēja viņus sapulcināt. Un mēs viņus sapulcinājām uz Miera Biķeri. Tas bija kā aicinājums vienoties garīgā Komūnijā. (..) Agrāk dažādu ticību kristieši pat lūgties nedrīkstēja kopā. (..) Laika gaitā mums pievienojās daudzi dzejnieki, mākslinieki, radās radošā apvienība “Biķeris”. Mēs sākām izdot almanahu “Biķeris” – savdabīgu tribīni jaunajiem talantiem. “Biķerī” tika publicēti arī jauni Jaunās Derības tulkojumi. Almanahs ieguva atsaucību, bet maz pamazām, tāpat kā savulaik ordenis, tas bija izpildījis savu uzdevumu. Palika galvenais – Miera Biķera gars.”

Kas bija šis Miera Biķeris? Vai jūs ar saviem domubiedriem satiekaties joprojām?
Miera Biķeris ir kopīgas lūgšanas. Pulcējamies, piemēram, vienā konkrētā dienā dažādās pilsētās un veltām savas lūgšanas Baznīcas vienotībai. Tā arī ir garīgā Komūnija, bet mēs cenšamies neveidot struktūras, lai nekļūtu par sektu.

Nedaudz par jūsu domubiedriem.
Mani draugi dzīvo dažādās pilsētās un valstīs, bet mūsu garīgā tuvība ir tikpat spēcīga kā sākumā.

Ko jūs novēlētu jaunajam ekumeniskajam izdevumam “Kas mūs vieno?”
Uzzinot par šo žurnālu, saņēmu lielu impulsu. Man likās, ka Latvijā ekumenisms ir korekts, ar oficiāliem dievkalpojumiem, bet tāds kā pavēss. Ekumenisms ir laika zīme. Jēzus teica, ka mums jāmācās izprast laika zīmes. Domāju, ka šis žurnāls ir no Dieva, un novēlu būt pacietīgiem, jo var nākt pārbaudījumi. Pasaulē vairs nav pirmā entuziasma viļņa. Jāgaida otrais, jauns Baznīcas pavasaris. Ārējais, ar oficiālajām organizācijām saistītais ekumenisms ir krīzē. To var salīdzināt ar Atmodas laiku – pirmais vilnis ir pagājis.

Kādi ir šie pārbaudījumi Baznīcā?
Komfortablā kristietība bez krusta. Piemēram, nevis svētceļojums, bet reliģiskais tūrisms. Ne liecība, bet vārdi, vārdi, vārdi. Arī pārāk liela naudas vara. Baznīca dažkārt cīnās par savu eksistenci ar pasaulīgiem līdzekļiem. Ne vienmēr mūsdienu paņēmieni der. Garīgus mērķus nevar sasniegt ar laicīgiem līdzekļiem. Cilvēki garīgajos meklējumos meklē svētumu. Kāpēc Rietumos daudzi pāriet islāmā? Tur ir pārliecība. Kristietība ir krusts, nevis luksusa prece.
Akvīnas Toms ir teicis, ka ķeceri ir Baznīcas neatmaksātie parādi. Ja Baznīca ir laba, ja tur ir Mīlestība, nav vajadzības meklēt kaut ko labāku. Cilvēki meklē vietu, kur atdot sevi visu.

Un ko jūs novēlētu cilvēkiem, kuri jūt sirdī aicinājumu lūgties, dzīvot, lai paplašinātu robežas, nojauktu aizspriedumu mūrus starp kristiešiem?
Nezaudēt vienkāršību. Nebaidīties izsmiekla. Būt gataviem strādāt bez panākumiem. Tagad trūkst pārliecinātu liecinieku, lai gan pļaujamā tik daudz... Un vēl – tā savstarpējā nedraudzība... Neticīgie, to redzot, viļas un sāk meklēt atbildes citur. Kristieši ir arī bailīgi. Mēs baidāmies iet tur, kur mūs negaida, kur mūs noliedz, un vairāk peldam pa straumi...

Ar S.Rīgu sarunājās A. Done

IEDZIĻINĀTIES UN IZPRAST BŪTĪBU

Saruna ar katoļu Baznīcas priesteri
ILMĀRU TOLSTOVU

Kāds bija ceļš līdz pirmajam kopīgajam Krusta ceļam Rīgā? Kādā no intervijām uz jautājumu, kas bija tā autors, jūs atbildējāt: “Idejas autors bija Svētais Gars”…
Krusta ceļa tradīcija – 14 apstāšanās vietas, apcerot Kristus ceļu uz Golgātu, – radusies katoļu Baznīcā un saistās ar Bībeles sižetu. Tāpēc tas ir pieņemami arī daudziem citu konfesiju kristiešiem. Jau pirms aptuveni 15 gadiem dažu cilvēku grupiņa katoļu Baznīcā ļoti gribēja šādu Krusta ceļu pilsētā. Tolaik, Latvijas neatkarības sākumposmā, vēl baidījās no lielām akcijām, arī Baznīcas vadība nebija tam gatava – bija tāda kā nogaidoša attieksme. Šī vēlme laiku pa laikam tika atkārtota.

Pirms tam es kalpoju Ogrē, kur bija ļoti laba sadraudzība ar mācītājiem. 2006. gadā pirms Gavēņa laika mani negaidīti pārcēla uz citu draudzi – Rīgā, Sarkandaugavā. Kādā mazā lūgšanu grupiņā es izteicu vēlmi par kopīgu Krusta ceļu Ogrē, pieminot, ka Rīgā jau droši vien tas nekādi nebūtu iespējams. Pēkšņi kāda sieviete teica, ka zinot – Rīgā būs Krusta ceļš un man tas būšot jāvada. Vaicāju, kāpēc man, jo es nekalpoju Vecrīgā, man nebija attiecīga amata, bet viņa teica: “Ja darīsi, tev izdosies.” Ieminējos par to citiem priesteriem, viņi mani atbalstīja, arī kardināls Jānis Pujats deva tam savu svētību. Tad es tiešām sapratu, ka tas ir Dieva darbs.

Sākām ļoti lielā vienkāršībā – ar lūgšanām. Satikāmies ar Doma draudzes luterāņu mācītāju Eliju Godiņu un Āgenskalna baptistu draudzes mācītāju Edgaru Maži. Šo ideju faktiski īstenojām mēs trīs. Bija doma, ka apstāšanās vietām jābūt pie Vecrīgas baznīcām vai citām zīmīgām vietām. Diemžēl ne visas baznīcas, pie kurām apstājāmies, iesaistījās. Ļoti jau gribējās sagaidīt lielāku atsaucību, taču daudzi baidījās un svārstījās. Es gan arī apzinos, ka samērā vēlu sākām gatavošanos – Gavēņa laika vidū. Daudzās baznīcās Lielās Piektdienas dievkalpojumi bija jau saplānoti, un to nevarēja mainīt. Ne visas draudzes spēja tik ātri reaģēt.

Doma draudze izgatavoja krustu, mēs ar kardinālu vienojāmies par svēto Rakstu lasījumiem. Tā kā atsaucība apceru sagatavošanai nebija liela, lielāko daļu sadalījām starp mūsu pašu katoļu draudzēm, kopienām, klosteriem, ordeņiem. Rūpīgi gatavojās apvienotais un ekumeniskais draudžu koris. Bija labi izvēlētas gan katoļu, gan luterāņu dziesmas, ko dzied Gavēņa laikā. Tas bija labi, jo šī ceļa dalībnieki galvenokārt bija draudžu locekļi. Manuprāt, šādos pasākumos jāakcentē tradicionālās vērtības, lai cilvēki varētu labāk iedziļināties lūgšanā. Domāju, ka tas uzrunāja arī cilvēkus, kuri bija varbūt nejauši šī ceļa liecinieki – it kā Kristus būtu izgājis ielās.

Krusta ceļš ir tautas dievbijības tradīcija. Mūsu konfesijā ir liturģija kā visas Baznīcas augstākā lūgšana un ir tautas dievbijības tradīcijas, kas nākušas no pašas tautas kā vēlme atcerēties un piedzīvot dziļāk Kristus ciešanas. Arī rožukronis ir viena no šādām tradīcijām.

Bija pārsteigums, ka visu ceļu līdzi gāja arī arhibīskaps Jānis Vanags un kardināls Jānis Pujats, jo sākumā tas nebija paredzēts. Daudz kas notika neparedzēti. Nebijām cerējuši uz tik daudz cilvēku, bet viņi nāca un nāca klāt.

Jūs teicāt, ka dažiem bijušas bailes. No kā?
Varbūt tās bija bailes no citiem cilvēkiem... Bija cilvēki, kuri nesaprata, kāpēc to vispār vajag darīt un vai tad nepietiek ar Krusta ceļa lūgšanām savās baznīcās.

Kāda bija citu konfesiju Vecrīgas baznīcu atsaucība?
Diemžēl minimāla. Varbūt tāpēc, ka tas bija kaut kas nezināms. Ierosmi šoreiz deva katoļu Baznīca, taču tā bija triju konfesiju pārstāvju kopīga ideja. Tajā brīdī bija skumīgi, bet tagad saprotu, ka tam nebija lielas nozīmes, jo mūsu mērķis nebija radīt “šovu”, bet aizlūgt par Rīgu. Tas arī bija būtiskākais. Tajā pašā laikā šajā Krusta ceļā bija jūtama vienotība, un tā bija svarīga. Lai gan klāt nebija visas draudzes, toties bija bīskapi, daudz cilvēku. Es ticu, ka nākamajā gājienā iesaistīsies vairāk draudžu.

Vai šis notikums radīja interesi arī ārpus Baznīcas?
Par ekumeniskiem pasākumiem vienmēr ir interese, un preses izdevumiem, šķiet, tas bija kā saldais ēdiens. Kad kaut ko rīko viena konfesija, presei nav interesanti, īpaši Latvijas kontekstā. Otrs svarīgs iemesls bija tas, ka kaut kas tāds Rīgā notika pirmo reizi, lai gan līdzīgi pasākumi citās Latvijas pilsētās jau ir bijuši. Tomēr Rīga ir centrs, kur tiek pieņemti lēmumi. Par to mēs arī lūdzām.

Kas īpaši palicis atmiņā?
Mani ļoti pārsteidza Marijas Magdalēnas draudze, kura bija izveidojusi īpašu instalāciju ar Kristus jautājumu: – Vai tu Mani mīli? – Tas bija ļoti uzrunājoši. Ja katra draudze nākamreiz izveidotu kādu instalāciju vai uzvedumu, būtu pavisam savādāk. Krusta ceļā iet gan ticīgi cilvēki, gan tie, kuri vēl tikai meklē, gan arī neticīgie, kaut vai ziņkāres pēc. Caur ārējo, caur teātri vai pantomīmu ir iespējams labāk izprast attiecīgo fragmentu. Tas jau nav nekas jauns: 13.-14. gadsimtā, kad šeit ieradās kristieši, viņi evaņģelizēja līdzīgi, rīkoja mistērijas, kurās izmantoja uz skatuvēm uzvestus Bībeles sižetus. Daudzi tolaik neprata lasīt, bet šīs izrādes saprata visi. Mūsdienu cilvēks, būdams izglītots, tomēr garīgā ziņā, uztveres ziņā līdzinās tam pašam 14. gadsimta cilvēkam. Lai cik tas būtu paradoksāli, bet tas ir veids, kā uzrunāt cilvēkus.

Pēc Krusta ceļa bija iespēja aiziet uz Lielās Piektdienas dievkalpojumiem, kuros tiek lasīts Kristus ciešanu apraksts un notiek krusta pagodināšana. Tas bija labs turpinājums. Pārdomājām iespēju šo ceļu iet vakarā ar lāpām, taču svarīga likās minētā saikne ar dievkalpojumiem. Turklāt vakarā nāk klāt estētiskā baudījuma akcents – lāpas, svecītes. Mēs to negribējām uzsvērt un koncentrējāmies uz lūgšanu. Man patika, ka viss bija ļoti vienkārši un mierīgi, tas veicināja lūgšanu. Arī pašā Vecrīgā valdīja miers, jo tā bija Lielā Piektdiena. Interesanti – klusums un tūkstoš cilvēku straume ielās.

Kā veicās ar atļauju saskaņošanu pašvaldībā?
Viss bija labi. Palīdzēja arī ikgadējās “Gaiziņa” bīskapu tikšanās laikā kopīgi parakstītais dokuments par paredzamo Krusta ceļu. Rīgas dome bija atsaucīga, maršrutu gan nācās nedaudz pamainīt. Piemēram, mēs apstājāmies nevis pie Domes, bet pie Okupācijas muzeja, kas latviešu tautai simbolizē lielas ciešanas. Tur ļoti labi runāja mācītājs Mažis, tautas ciešanas sasaistot ar krustu. Manuprāt, arī šīs izmaiņas bija Dieva nodomā.

Vai ir jau kādas ieceres 2007. gada Krusta ceļam Rīgā?
Tas vairs nav mans projekts, es to pilnīgi redzu kā Dieva darbu. Dievs pats atradīs sev cilvēkus un visu veidos. Man nemaz īpaši neko negribas plānot. Gribētu, lai tas būtu nevis perfekti saplānots pasākums, bet drīzāk kā spontāna lūgšana.

Bija doma Klusajā nedēļā Krusta ceļa apstāšanās vietās izvietot stendus ar aprakstu, kas šajā vietā notiks, lai cilvēki varētu ar to jau iepriekš iepazīties. Daudzi rīdzinieki Klusajā nedēļā ir Rīgā, taču uz brīvdienām izbrauc. Tā būtu iespēja pašiem iepriekš iziet Krusta ceļu ar apcerēm. Sabiedrība šajā laikā ir atvērta kristīgām vērtībām, tāpēc, ja kāds šo domu uzņemtos īstenot, tā būtu laba evaņģelizācija. Tiesa, ir vajadzīga cilvēku iesaistīšanās. Es labprāt aizietu pie citām luterāņu draudzēm, lai viņas vienkārši iedrošinātu uzdrīkstēties. Tas varētu būt arī sākums lielākai vienotībai tieši starp Vecrīgas draudzēm. Mums ir laba sadarbība ar Doma draudzi, bet ar citām diemžēl attiecības tā neveidojas. Krusta ceļā mēs varam iepazīties, tā ir iespēja arī draudzei caur konkrēto apceri kļūt vairāk redzamai. Nezinu, vai tas tā izdosies, bet viss jau nenotiek uzreiz.

Pēc Krusta ceļa būtu svarīga arī kāda augšām­celšanās zīme, piemēram, tukšais kaps. Pie Doma baznīcas ir piemērota vieta, lai to izveidotu. Augšām­celšanās instalācija tur varētu palikt visu nedēļu Lieldienu laikā. Diemžēl cilvēki bieži vien neredz saikni starp Kristus nāvi un augšām­celšanos, bet ļoti nepareizi ir runāt tikai par nāvi bez augšām­celšanās. Pēc ilga gaidīšanas laika, kad pienāk svētki – Ziemsvētki, Lieldienas, – dažkārt notiek it kā aizvēršanās. Ziemsvētkos viss prieks jau izpriecāts iepriekš, bet Lieldienās tas tiek baudīts ļoti īsu brīdi. Piemēram, jaunās kopienas iet arī Augšāmcelšanās ceļu, apcerot Jēzus dzīvi pēc Lieldienu notikuma. Tā ir nākotne – sasaistīt šos lielos notikumus. Lieldienu laiks taču ilgst līdz pat Vasarsvētkiem!

Tiem, kuriem šī katoļu tradīcija nav tik labi pazīstama, varētu būt grūtības to izprast. Kā jūs skaidrotu šo apceri un uz ko aicinātu nākamā Krusta ceļa dalībniekus?
Es saprotu, ka daudzas luterāņu un citu konfesiju draudzes nepieņem šādu Krusta ceļu. Jaunās draudzes saka, ka negribot ārēju manifestāciju un vajag pie Kunga nākt ticībā bez ārējiem atribūtiem. Viņi varbūt uzskata, ka mēs, katoļi, it kā pieķeramies šīm ārējām darbībām, piemēram, ka krusta skūpstīšana ir elku kalpība. Taču pareizticīgo, katoļu un tagad arī luterāņu tradīcijā šie ārējie objekti nav mērķis, bet gan tikai līdzeklis. Būtībā mans ķermenis parāda manu iekšējo ticību. Reformācija savā laikā bija saistīta tieši ar to, ka ārējām formām bija pazaudēts iekšējais saturs, notika formālisms. Problēma jau nebija formās un rituālos, bet tajā, vai cilvēki rituālus arī izdzīvoja. Ja cilvēks aiziet un ātri noskūpsta krustu tikai tāpēc, ka to dara visi, tam nav nozīmes. Arī Krusta ceļā cilvēks var it kā pakļauties pūlim bez iedziļināšanās būtībā. Tā notika arī Jēzus laikā – bija cilvēki, kuri nemaz nezināja, kas īsti notiek. Tomēr bija cilvēki, kā Veronika vai Kirēnas Sīmanis, kuri caur savu rīcību saņēma daudz žēlastības. Pārmetums no protestantu puses, ka ārējās ticības izpausmes var būt arī bīstamas, ir pareizs. Taču, pavisam noraidot šīs ārējās formas, var pazaudēt būtisku dimensiju – ticības ārējo izpausmi. Domāju, ka Kristus, zinādams cilvēka dabu, tāpēc iedibināja redzamu Baznīcu ar ārējiem elementiem. Mēs Baznīcā lietojam ārējos elementus – sakramentus, lai izteiktu neredzamo Dieva žēlastību.

Gribētos uzsvērt – lai visi, kuri iecerējuši piedalīties nākamajā Krusta ceļā, to tiešām dara ar ticību. No savas ticības nav jābaidās, bet jālepojas ar to. Tiem, kuri šo tradīciju nepazīst, būtu svarīgi iepazīties ne tikai ar ārējām izpausmēm, bet arī ar būtību. Līdzīgi tas ir citos jautājumos visos līmeņos – ir svarīgi iedziļināties un izprast būtību.

IET AR PAZEMĪGU SIRDI

Saruna ar Āgenskalna baptistu baznīcas mācītāju
EDGARU MAŽI

Kādas ir atmiņas no pirmā Krusta ceļa Vecrīgā?
Šis Krusta ceļš man palicis atmiņā ar vienkārši fantastisku garīgo atmosfēru. Sen nebiju izjutis tādu garīgo vienotību. Protams, tā bija arī publiska liecība tam, ka kristiešu ir daudz, un par Kristus ciešanām mēs taču neesam strīdējušies nekad. Krusta ceļa stacijas – tas jau ir tradīcijas jautājums. Domāju, ka vispirms tas bija svarīgi mums pašiem – mēs lūdzam vienu Kungu un ceram, ka pie Viņa arī tiksimies.

Man jau sākotnēji tā likās ļoti saistoša ideja. Pirms tam traucējošs bija Aglonas konteksts, jo šis notikums man tradicionāli saistījās ar Aglonas svētkiem augustā. Patika ideja rīkot stacijas pie baznīcām, kuru pārstāvji būtu sagatavojuši apceres. Skumdināja, protams, ka daudzi neiesaistījās sagatavošanas darbā. Mēs runājām par šo notikumu ar savu bīskapu, un varētu teikt, ka šajā Krusta ceļā es pārstāvēju baptistus. Tā ir mūsu Baznīcas privilēģija, ka katrai aktivitātei nav jāprasa bīskapa atļauja, bet es priecātos, ja piedalītos vairāk bīskapu. Esmu noteikti par šādu notikumu katru gadu Lielajā Piektdienā, kas varētu notikt arī citās Rīgas daļās.

Šāds kopīgs ceļš ir iespēja iegūt informāciju no cilvēkiem un nevis no senām grāmatām. It kā jau pagātnes notikumi ir notikuši ļoti sen, tomēr tepat vien tie ir jūtami. Protams, ka atkal saskaramies ar jautājumu par mācību. Reiz lasīju lekciju luterāņu kristīgajiem skolotājiem un biju pārsteigts – cik daudzi neko nezina par baptistiem, tāpēc ir svarīgi, ka kristieši uzzina par otru konfesiju, esot kopā un ieklausoties cits citā.

Esmu domājis par kādu lokālu notikumu tepat Pārdaugavā, kur ir daudz dažādu konfesiju baznīcu. Iespējas ir lielas, tomēr tam ir jāizaug no mācītāju un priesteru sadraudzības. Āgenskalna rajonā vien ir Āgenskalna baptistu baznīca, Alberta katoļu baznīca, tepat blakus Lutera draudze Torņkalnā, Katoļu ģimnāzija, adventistu un Vasarsvētku draudzes.

Pēc būtības ekumenisms Latvijā ir kā kusls zīdainis, kas mācās staigāt. Faktiski var runāt tikai par atsevišķām ekumeniskām personībām, kas diemžēl joprojām ir mazākums. Viņas palīdz šo kopīgo lauku uzart, mīkstināt zemi. Gribētos lai arī baptistu Baznīcā šādu cilvēku būtu vairāk.

Vai tam, ka Krusta ceļa apcere nav tradicionāli pazīstama baptistu Baznīcā, bija kāda nozīme?
Man nebija grūtības ar šādu lūgšanas veidu. Šajā aspektā atkal sanāk atgriezties pie tā paša identitātes jautājuma. Ja esi koncentrējis uz Kristu, tad nav problēmu – ne tajā, ka ej kopā ar katoļiem, ne tajā, ka dzied savādākas dziesmas. Ja koncentrējamies uz jautājumu – ko es te daru kā baptists, tad gan nav vērts piedalīties. Esmu tik ļoti ieaudzis šajā ekumeniskajā kontekstā, ka tā ir daļa no manis. Kristus mūs taču vērtē ne pēc konfesijas piederības. Ir atšķirības arī tajā kā, piemēram, baptisti un katoļi akceptē to, ko dara viņu mācītājs vai priesteris. Ne visi baptisti akceptē to, ko dara mācītājs. Vienkārši ir cilvēki, kas ir ekumeniski atvērti, un daudzi uzskata, ka tas ir svarīgi. Jautājums nav par pārliecināšanu, bet par sirds plašumu, cik daudz esi gatavs paieties otram pretim.

Mūsu saruna notiek zīmīgā dienā – Ticības atjaunošanas jeb Reformācijas dienā. Kāda ir šī notikuma aktualitāte mūsdienās?
Nav vairs jautājuma par robežām saistībā ar protestantismu. Ticības atjaunošana vajadzīga jebkuram neatkarīgi no konfesijas. Tas ir Svētā Gara darbs – atziņa, ka tas pats Svētais Gars darbojas arī citā Baznīcā. Formas var būt dažādas, taču Svētā Gara uzdevums ir mācīt iepazīt Jēzu. Ar Kristu cilvēkam ir vieglāk identificēties. Trīsvienība mums vienmēr paliks kā noslēpums, taču primāri kristiešus vieno ne noslēpums, bet prakse – tas, ko esam piedzīvojuši kopā. Paliek galvenais jautājums – kā mums iemācīties mīlēt vienam otru.

Manuprāt, ekumeniskie jautājumi ir saistīti ar jautājumiem par Kristu. Viss pārējais (kristība, Svētā Gara doktrīna, dāvanas) jau vairāk asociējas ar identitātes jautājumiem. Mēs it kā nesākam no vienas pozīcijas – piemēram, saņemot kristību kā bērni vai kā pieaugušie, un tamlīdzīgi, bet pēc tam vienā brīdī mēs satiekamies. Ir jāatceras, ka nedrīkst uzspiest otrai Baznīcai to, kas pašam šķiet svarīgākais. Esmu domājis arī par to, cik tad “tīrs” baptists esmu es pats. Protams, katrā konfesijā ir konservatīvais spārns, bet būtiski ir neskatīties uz to, ko par mani teiks citi. Ekumenismam ir vairāki līmeņi. Varam divatā vai trijatā kopīgi iedot siltas drēbes kādam, kam tas ir nepieciešams. Diemžēl mēs tomēr neesam vēl gatavi sēsties runāt pie viena galda. Nevis pierādīt katram savu pozīciju, bet ieklausīties tajā, kam otrs tic, cienīt un mīlēt viņu.

Uz ko jūs aicinātu nākamā Krusta ceļa dalībniekus?
Būtiski ir iet ar pazemīgu sirdi. Nevis kā vērotājam, salīdzinātājam, bet kā dalībniekam.

Svarīgi apzināties, ka tā ir publiska liecība, kas var izraisīt apsmieklu, nicinājumu. Tas nav “fans”, ir jābūt gatavam kaut ko “maksāt”. Arī mūsdienu Latvijā ir ticībai naidīgi spēki, un tas ir Krusta ceļa jautājums – vai esmu gatavs ciest, ja tas būtu nepieciešams.

Domāju, ka šāds Krusta ceļš ir iespēja īpašā veidā piedzīvot Kristu arī baptistiem. Turklāt vajadzētu apzināties, ka tas taču nav katoļu Krusta ceļš. Tas gan ir katra individuāls piedzīvojums. Naktī no Lielās Piektdienas uz Kluso sestdienu mēs ar jauniešiem izgājām līdzīgu ceļu tepat Āgenskalna baznīcā, kas bija vēl viena pieredze. Durvis ir atvērtas. Ja redzam šādu Krusta ceļu par labu esam, mēs taču arī paši varam tajā doties.

VAI TAS IR LABI?

Saruna ar Rīgas Doma dekānu, mācītāju
ELIJU GODIŅU

Kāda iecere bija pamatā Krusta ceļam Vecrīgā?
Iecere bija, ka mēs, dažādu konfesiju Baznīcas Kristus ciešanu piemiņai vienojamies kopīgā Krusta ceļā. Cerējām, ka iesaistīsies vairāk draudžu, taču luteriskajā Baznīcā šī tradīcija nav vispārzināma un tūlītēja atbalsta nebija. Mācītājiem un draudzēm nācās atbildēt sev pašiem, vai vispār ir vēlēšanās to darīt. Dažiem kristiešiem jautājums, kā mēs pieminam Kristus ciešanas, raisīja pārdomas, pat bija kā izaicinājums.

Es iesaistījos notikuma organizēšanā un ceļa nobeigumā sagaidīju dalībniekus pie Rīgas Doma. Krusta ceļu kopā ar citiem diemžēl nevarēju veikt, jo jau iepriekš bija saplānoti dievkalpojumi. Doma baznīcas draudze izgatavoja Krusta ceļa krustu, un tas tagad atrodas mūsu dievnamā. Krusta godināšanas dievkalpojumā baznīcā to ienesa arhibīskaps Jānis Vanags.

Man likās ļoti svarīgs nobeigums, kas aizveda uz turpinājumu – dievkalpojumiem dažādās Vecrīgas baznīcās. Labi, ka cilvēki netika atstāti “uz ielas”, bet baznīcās turpinājās parastais Lielās Piektdienas ritms. Liturģiski šajās trijās dienās faktiski notiek viens dievkalpojums, kas sākas Zaļajā Ceturtdienā un beidzas Lieldienu rītā, un Krusta ceļu es uztveru par vienu no tā sastāvdaļām. Turpinājums baznīcā vada cilvēku ceļā uz priekšu, uz ļoti svarīgo augšāmcelšanās notikumu – uz Lieldienām.

Kādas bija kristiešu luterāņu atsauksmes?
Manuprāt, Krusta ceļā galvenokārt piedalījās tie, kuri šādu ceļu jau bija veikuši iepriekš, lai arī citā veidā. Domāju, ka viņu iespaidi bija pozitīvi. Varētu rasties jautājums – kāpēc tas ir jādara uz ielas, nevis baznīcā. Uz ielas tam ir izteikts misijas mērķis – mēs ejam un esam par zīmi un liecību cilvēkiem, kuri tajā dienā kārto savas lietas un citādi varbūt nemaz neienāktu baznīcā. Lai izpildītu šo misijas uzdevumu, ir svarīgi, lai zīme būtu skaidra un pamanāma. Šķiet, ka abus uzdevumus izdevās piepildīt. Zīme bija skaidra, tai nebija citas “piegaršas”, un tā bija pamanāma un uzrunājoša arī garāmgājējiem. Protams, kā vienmēr ir jautājumi, vai savu ticību vajag publiski izpaust, vai tas sasniegs mērķi, vai mēs tiešām spēsim uz ielas koncentrēties un lūgt Dievu, vai tas neizšķīdīs uz ielas notiekošajā.

Vai saņēmāt atbildi?
Atbilde bija daudzie atnākušie cilvēki. Ir divas lietas – Krusta ceļš vispār un pilsētā. Krusta ceļš pilsētā mūs mudina lūgt par pilsētu, par lietām, par kurām mēs varbūt neesam aizdomājušies, ka kādam arī par tām būtu jālūdz Dievs. Ejot pa ielu ar lūgšanu, mēs arī uz cilvēkiem skatāmies ar lūgšanu. Tas mums palīdz apzināties, ka arī mēs piederam pie pilsētas. Mēs dzīvojam Rīgā, kurā viss ir tā, kā ir: ejam garām spēļu zālēm, iestādēm, kurās tiek lemts Latvijas liktenis, skolām, krogiem, dažādiem cilvēkiem... Par visu to ir jālūdz Dievs. Nesot krustu, palīdz tas, ka mēs raugāmies ar Kristus acīm, jo Viņš savu krustu būtu varējis nest cauri Rīgai tāpat kā nesa to cauri Jeruzalemei. To mēs gribam piedzīvot. Mūsdienās, kad dominē bauda un ciešanas ir gandrīz vai tabu, Kristus ciešanu apcerēšana ir ļoti nozīmīga.

Daudziem protestantiem šāda veida lūgšana nav pazīstama. No kā nevajadzētu baidīties, dodoties Krusta ceļā?
Nebūtu jābaidās no tā, ka kāda garīga prakse varētu būt slikta tikai tāpēc, ka to lieto cilvēki, par kuriem mēs esam sliktās domās.

Vai tas tiešām būtu viens no galvenajiem iemesliem?
Jā, es domāju, ka tā tas ir. Cik gan bieži nav dzirdēts – “mēs taču neesam tādi kā tie (baptisti, katoļi, luterāņi...) un kāpēc tad lai mēs to darītu”... Šādi izteicieni nav universāli izplatīti, tomēr ir dzirdami ļoti bieži. Tātad – mēs jau neesam “viņi”. Šāda nedrošība galvenokārt rodas tad, kad cilvēks nav drošs par savu identitāti un mēģina nosargāt vismaz tās ārējās izpausmes. To varētu noformulēt apmēram tā – ja es īsti nezinu, ko man nozīmē tas, ka es esmu luterānis, tad vismaz nedaru tā, kā to dara katoļi.

Vai identitāte ir saistāma ar konfesiju?
Domāju, ka jā. Ir iemesli, kāpēc Baznīca joprojām nav vienota, un tie nav tikai pārpratumi. Mana pārliecība veido manu identitāti. Te es nerunāju par eksistenciālo, visdziļāko identitātes nozīmi, piemēram, ka es esmu Dieva bērns, Viņa radīts. Tik tālu viss ir skaidrs. Es runāju par identitāti tādā nozīmē, kāda ir mana izpratne par to, kas es esmu. Te jau ietilpst mana pārliecība, un tā var būtiski atšķirties no kāda cita cilvēka pārliecības. Tas nebūt nenozīmē, ka tāpēc būtu savā starpā jākaro un ka nebūtu iespējams meklēt un atrast vienību. Tieši pretēji. Ja man ir skaidra, veselīga, spēcīga pārliecība, es varu veidot labas un vienojošas attiecības ar citiem, un tajā pašā laikā es netieku absorbēts kādas citas pārliecības dēļ. Robežas ir noliktas, lai mēs kā personības “neizjuktu”. Tas, ka konfesijas dzīvo savu, it kā noslēgtu dzīvi, savā ziņā ir normāli. Tomēr jāvaicā, cik lielā mērā mēs paliekam noslēgti.

Identitāte ir kompleksa. Bieži vien cilvēki sevi definē gan pozitīvi, gan negatīvi. Arī negatīvais definējums palīdz cilvēkam sevi saprast. Piemēram, 1. psalmā lasāms: “Svētīgs tas cilvēks, kas neseko bezdievīgo padomam, nedz staigā grēcinieku ceļus, nedz arī sēž paļātāju pulkā,” – tā ir kā negatīvā definīcija. Pozitīvā definīcija: “Bet kam prāts saistās pie Tā Kunga baušļiem un kas dienām un naktīm domā par Viņa bauslību.” Ja cilvēks negatīvajā definīcijā ir ietvēris citu konfesiju, tad runāt par šo konfesiju pozitīvi viņam nozīmē apšaubīt to, kas mani definē. Ja cilvēks iekšēji tiek ar to galā, tad arī ārēji nav problēmu. Turpretī, ja cilvēks to nepārdomā un ar to netiek galā, sagaidāma apstāšanās pie ārējām lietām.

Pamatjautājums par Krusta ceļu: vai tas ir labi? Ja varam pateikt, ka tas ir labi, tad kāpēc gan tā nedarīt. Ja atbilde ir, ka tas nav labi, tad arī nevajag. Manuprāt, tas ir labi, jo Krusta ceļš man atgādina par Kristu, kurš tika nomocīts līdz bezsamaņai, un tas bija manā labā. Ir taču labi lūgt par pilsētu, kurā dzīvoju, par tās cilvēkiem. Kāpēc vēl meklēt iemeslu, lai to nedarītu?

Ar priesteri Ilmāru Tolstovu, mācītāju Edgaru Maži un mācītāju Eliju Godiņu sarunājās Anda Done

Kas, jūsuprāt, šajos Ģimenes svētkos bija vissvarīgākais?
Visbūtiskākais bija tas, ka Baznīca atklāti apliecināja – ģimene ir vērtība – un tika godinātas daudzas ģimenes un laulāti pāri. Mēs dzīvojam visai interesantā laikā, kad jāsāk runāt par normālām vērtībām, agrāk tas bija pašsaprotami.

Vēl svarīgi bija tas, ka par to vienojās daudzi konfesiju, draudžu un organizāciju vadītāji. Manifestu “Ģimene – Latvijas lepnums un spēks” nosūtījām prezidentei, premjeram un Rīgas domei. Mēs neko nepieprasījām, bet tikai apliecinājām, kas ir mūsu vērtības.

Dievs Vecajā Derībā ir teicis – kur tu spersi savu kāju, tā zeme būs svēta un piederēs Tam Kungam. Mēs nedrīkstam ieslēgties savās baznīcās, bet ir jāiet laukā un jāpasludina, jāpateicas Dievam par mūsu ģimenēm, par mūsu tēviem un vectēviem, kas ļoti augstu vērtēja ģimeni. Protams, pasaule to mēģināja pavērst kā pretakciju “praidam”, bet tas tā nebija. Galvenais bija uzsvērt tieši ģimenes vērtību. Ja sāk nonicināt un iznīcināt ģimeni, tas nozīmē, ka nav nākotnes ne konkrētam indivīdam, ne valstij.

Kā notika sagatavošanās?
Kā vienmēr sākumā bija iniciatīvas grupa, kurai pievienojās arvien vairāk cilvēku. Man patika, ka visu konfesiju pārstāvji piedalījās arī pasākuma sagatavošanā – no luterāņiem, baptis­tiem, katoļiem, Vasarsvētku un harizmātiskajām draudzēm, katrs veica kādu konkrētu uzdevumu. Lai sagatavotu tādus lielus svētkus, tam nepieciešami gan cilvēku, gan materiālie resursi. Sākotnēji mēs bijām iecerējuši šo pasākumu maijā kontekstā ar Mātes dienu, taču tajā laikā notika pasaules čempionāts hokejā un tādēļ nevarējām saņemt atļauju no Rīgas domes. Nākamos Ģimenes svētkus gan domājam rīkot maijā.

Tā bija ilgi lolota vai spontāna ideja?
No idejas līdz svētkiem pagāja apmēram gads, tomēr vēlreiz uzsveru, ka tā nebija plānota un arī turpmāk nebūs pretakcija. Protams, mēs esam kategoriski pret jebkādiem izvirtības veidiem, bet ar aizliegumu vien nebūs līdzēts. Ir lietas, kas jāaizliedz, bet vienlaicīgi ir jānostiprina tas, kas atjaunotu ģimeni kā vērtību, jo patlaban tā tiek grauta.

Daudzi pamanīja, ka par Ģimenes dienu galvenie plašsaziņas līdzekļi klusēja. Kā jūs to izskaidrotu?
Tā faktiski bija pilnīga blokāde. Manuprāt, tās bija bailes no tā, ka kopā ir sanākuši daudzi dažādu konfesiju kristieši, jo tam ir milzīgs spēks. Arī attieksme pret “praidu” tika pausta kopīgi, un galu galā taču šo atklāto gājienu pilsētas centrā šogad aizliedza. Tad, kad kristieši sapratīs, kāds ir spēks, esot kopā, kad beigs ķildoties un viens otru “ēst”, tad to jutīs sabiedrība arī ārpus Baznīcas. Mūsu garīgais ienaidnieks to taču jūt. Galu galā vairākums cilvēku iestājas par normālu un saprātīgu dzīvesveidu un nevar pieļaut, ka kādas perversijas sāk diktēt noteikumus, ko man bērnam mācīt. Tas ir absurds! Nedrīkst vienkārši klusēt un neko nedarīt. Ja mēs nesaglabāsim šo vienotību arī turpmāk, tas būs zaudējums.

Tātad dažādu konfesiju Baznīcu sadarbība un atsaucība bija laba?
Jā, ļoti laba. Es patiešām esmu ļoti pateicīgs visiem bīskapiem un vadītājiem, kuri bija kopā. Savādāk nemaz nevar būt, jo mēs gribam svinēt to, kas ir paša Dieva radīts. Ģimene taču ir vērtība ne tikai kristiešiem. Faktiski šeit es redzu patieso, īsto ekumenismu. Tas, ka, piemēram, četras lielākās konfesijas sanāk kopā vienā dievkalpojumā, ir ļoti labi, bet es to nosauktu par mazo ekumenismu. Īstais ekumenisms ir tad, kad visi, kas atzīst Kristu kā Dieva Dēlu, sanāk kopā un piepilda Kristus lūgšanu, kad Viņš tik ļoti vēlas, lai “visi ir viens, itin kā Tu, Tēvs, Manī un Es Tevī, lai arī viņi ir Mūsos, lai pasaule ticētu”. Diemžēl ne vienmēr ir bijis iespējams būt kopā tik dažādām konfesijām un draudzēm, bet šajā notikumā piedalījās teju vai viss spektrs. Paldies Dievam par to, un Viņš to patiešām svētī. Dievs ir tur, kur mēs noliekam nost savus cilvēcīgos aizspriedumus, barjeras, tradīcijas un dogmas un sakām: “Kungs, mēs gribam būt ap Tevi, gribam, lai Tavs vārds, Dievs, piepildās šeit virs zemes.” Pēc tam mēs turpinām savu dzīvi tur, kur katrs esam, tomēr ir svarīgi, ka aizvien vairāk un vairāk varam vienoties un būt kopā. Tas nekas, ka ir dažādi uzskati un dažādas atziņas. Galvenais, lai atziņa nesavairojas tik daudz, ka tā pārvēršas par augstprātību. Tas ir lasāms Bībelē – kad atziņa vairojas, mīlestība diemžēl iet mazumā. Tā ir apbrīnojama patiesība. Es esmu jau tik daudz atzinis un tad paskatos uz leju – izrādās, ka mans brālis ir atzinis tikai pa pusei, un kad vēl pasaku, ka ar viņu kopā neko nevaru darīt, mīlestība līdz ar to ir zudusi. Ir traģēdija savu atziņu uzskatīt par vienīgo pareizo un visu pārējo uzskatus vērtēt kā kļūdainus un nepareizus. Katrs pats atbildēs Dieva priekšā. Varam tikai lūgt Dievu, lai katrs no mums spētu savu uzdevumu paveikt līdz galam.

Gan Kristīgais radio, gan žurnāls “Tikšanās” ir starpkonfesionāli. Kā veicas šis darbs?
Latvija faktiski ir unikāla zeme. Arī ar to, ka, piemēram, Kristīgajā radio kopā strādā piecu konfesiju pārstāvji. Man zināms, ka visur citur pasaulē šādas raidstacijas ir konfesionālas, varbūt pa reizei uzaicinot kādu citas konfesijas pārstāvi, vai arī tās darbojas kā biznesa struktūras. Mani ļoti iepriecina kopīgais darbs Latvijas Kristīgajā radio, arī veidojot žurnālu “Tikšanās”, kad ikdienā varam apliecināt vienotību. Dievs to patiešām svētī. Esam taču cits par citu kaut ko jaunu uzzinājuši, atklājuši, ka Dievs ir arī citā konfesijā, ka Kristus miesa nav tikai viens mans īkšķis, kuru vienmēr gribu parādīt citiem. Šī svētība dod man spēku turpināt strādāt, lai arī nav viegli. Ir dažādas vecas ambīcijas, kaut gan nāk klāt atkal jauni pārmetumi – kāds ne tā pateicis, ne tā izdarījis. Ir jāpiedod, jāatlaiž – Dievs tiesās, bet mēs iesim kopā un darīsim.

Kāds franču teologs ir secinājis, ka attiecībā uz ekumenismu pašlaik vērojamas divas bīstamas tendences – mīņāšanās uz vietas un bailes zaudēt identitāti. Kādas ir jūsu domas?
Ekumenismu nekādā gadījumā nedrīkstam izvirzīt par mērķi. Tā dēļ nav veidots ne Kristīgais radio, ne arī Ģimenes svētki. Vienīgi un tikai – lai celtu Kristus vārdu, tad arī kļūst nevajadzīgi visi jautājumi un bailes par identitāti. Tad, kad ekumeniskās sanāksmēs sākas strīdi, es bieži vien saku – stop, apstāsimies un padomāsim. Ja tagad pēkšņi pavērtos durvis un nāktu mūsu Kungs, mans Kungs un tavs Kungs, kur šajā brīdī paliks mūsu identitāte? Ja cilvēkiem prātā vēl rodas šādas domas un bailes, tad viss ekumenisms ir tikai uz papīra. Mēs taču visi Kristu gaidām. Es būtu laimīgs, ja mans Kungs teiktu – nāc, tu uzticamais kalps; nevis – nāc, tu uzticamais luterāni vai baptist, vai katoli. Tajā brīdī paliks tikai mana ticība un manas attiecības ar Kungu. Paliks tas, ka Viņš man devis spēku atzīt sevi par grēcinieku un ka es ticu, ka Viņš ir Kristus, Dieva Dēls. Viss pārējais – ikonas, Marija, eņģelīši, ir pielikts klāt un velk pie zemes.

Tad, ja tas aizsedz Kristu?
Tas aizsedz Kristu.

Vai vienmēr?
Baptisti uzskata, ka tradīcijas aizsedz Kristu, un es esmu baptists vairākās paaudzēs. Lai gan bieži esmu domājis, ka man nepatīk domāt šādās konfesionālās kategorijās. Protams, baptistiem ir savas tradīcijas, arī harizmātiem ir savas tradīcijas vai lietas, kas paceltas tik augstu, ka gandrīz vai ir blakus Kristus altārim – vai tās būtu mēles vai brīnumi, vai jebkas cits. Man viens brālis no harizmātiem reiz teica, ka pēkšņi sev atzinies, ka desmitā tiesa viņam ir jau ieņēmusi Dieva vietu – tik daudz par to sanāk domāt, rēķināt. Līdzīgi var būt ar Mariju. Viņa man ir Kunga māte. Tomēr viņa nav aizlūdzēja par manām problēmām. Man tas uzreiz aizēno Kristu. Vai ikonas – mani svētdara tikai Kristus, nevis ikona. Kad nāks Kristus, mēs skatīsimies tikai uz Viņu un atbildēsim Viņam.

Manuprāt, daudzas lietas sākotnēji domātas tikai kā līdzeklis, lai palīdzētu tuvoties Kungam. Acīmredzot mums ir tendence salikt nepareizus uzsvarus. Kā jūs domājat?
Par to noteikti parūpējas ienaidnieks. Kad atdzimstam, mēs esam jauni Dieva radījumi, mēs neatdzimstam kā luterāņi vai baptisti. Ja atrodam savu Kungu pie katoļiem, labi; ja pie harizmātiem – labi. Viens liels priekšnosacījums patiesam ekumenismam ir tas, ka jābeidz tiesāt. Mēs nedrīkstam teikt, ka kāds ir “nepareizs”, tomēr mēs varam runāt par nepareizu rīcību. Esmu runājis ar katoļu priesteri arī par Mariju. Ir taču zināms, ka vairākas dogmas tomēr ir cilvēku pieņemtas un nav rakstītas Bībelē. Tā ir Baznīcas tradīcija. Tradīcija nedara dzīvu un neved tuvāk Dievam, bet attālina. Protams, tas nenozīmē, ka baptisti būtu tie “pareizākie”. Galvenais ir skatīties uz Kristu.

Ir svarīgi visu godīgi izrunāt, tad ir daudz vieglāk turpināt strādāt kopā. Cik skumji ir, kad, piemēram, satiekot savu brāli, kas konvertējies pareizticībā, izrādās, ka mēs vairs nevaram kopā lūgt vai arī viņš var lūgt tikai tad, kad saņēmis īpašu atļauju. Skumji. Šeit arī parādās bīstamā problēma – bailes pazaudēt identitāti. Ja mana patiesā identitāte ir saistīta ar Kristu, tad es neko nevaru pazaudēt un varu būt kopā ar citiem. Dievs mūs apzīmogo ar Svētā Gara zīmogu, tā ir mūsu identitāte. Pārējais – nosaukumi, tituli – tam nav nozīmes. Tas pieder zemei, kas izzudīs.

Domājot jau par nākamajiem Ģimenes svētkiem, kāds būtu jūsu aicinājums tiem, kuri piedalīsies, un tiem, kuri tos gatavos?
Svarīgi, ka es piedalos ne ar piespiestu sirdi. Var kopīgi strādāt, ja pašam par to ir prieks un pārliecība. Turklāt darbs, lai sagatavotu tādus svētkus, ir ļoti liels. Nākamie Ģimenes svētki varētu būt pat vairākās pilsētās, un mēs ceram uz tādu pašu vienotību. Tas, ka svarīgs ir sirds stāvoklis, attiecas gan uz svētku gatavotājiem, gan atbalstītājiem. Ja mana sirds nav tur klāt, tas nav vajadzīgs.

Dieva griba ir, lai mēs liecinām – kamēr Kungs to ļauj. Pienāks brīdis, kad gribēs un nevarēs ne strādāt, ne rīkot svētkus. Būs nokavēts. Šī doma no Bībeles man vienmēr ir devusi fantastisku spēku strādāt šobrīd, kad ir tāda iespēja. Mēs ļoti strauji tuvojamies pēdējiem laikiem, taču šodien vēl ir laiks.

Ar Tālivaldi Tālbergu sarunājās Anda Done

Vasarsvētku dienā mēs sastopam mācekļus ­ pienākuma cilvēkus. Paklausīgus, uzticamus, centīgus. Palikuši Jeruzālemē, kā piekodināts, domās un atmiņās iegrimuši, gaidīdami, gatavodamies ­ pašnāvībā mirušā Jūdas vietā par apustuli izlozējuši Matiju. Bet pienākums iet un darīt par mācekļiem visas tautas, tās kristot un mācot, vēl ir neaptverams. Kā lai to paveic?

Vasarsvētku dienā mēs sastopam mācekļus ­ iedvesmas cilvēkus. Drošus stāties pretī zobgalībām, pārliecinātus, aizrautīgus, uzrunājošus, iedvesmojošus, brīvus, aktīvus, gribošus un gatavus pasludināt, ka Kristus vārdi un darbi domāti katram cilvēkam un katra cilvēka dēļ. No kurienes tāda pārmaiņa vienas dienas laikā?

Vasarsvētki, Svētā Gara svētki atgādina ­ tas it kā vējš, kas pūta toreiz Vasarsvētku dienā Jeruzālemē, pūš joprojām. Jo Gars tā ir kustība ­ no Kristus cilvēkā. Viņš dvesa un sacīja: “Ņemiet Svēto Garu!” Tāpēc katrs kristīgs cilvēks ir Kristus iedvesmots cilvēks. Ticības apliecībā mēs sakām: “Es ticu uz Svēto Garu...” Tas nozīmē ­ es ticu, ka šādi Kristus iedvesmoti cilvēki ir un ka viņiem tic Dievs, es ticu, ka pats tāds esmu, jo tieši mūs Kristus ir iedvesmojis Dieva darbam, liecināšanai, ticībai jaunai dzīvei.

Kā mēs to esam lasījuši, Vasarsvētku dienā visa pasaule bija sapulcējusies kopā, vīri no visādām tautām zem debess. Partieši, mēdieši, ēlāmieši, romieši, jūdi, arābi ­ viņu vidū arī mums ir vieta. Un tomēr tur bija tikai divas tautas ­ pienākuma un iedvesmas tauta. Tie, kas dzīvo tāpēc, ka viņi ir piedzimuši, un tie, kas dzīvo tāpēc, ka Kristus ir viņus atbrīvojis mūžīgai dzīvībai. Tie, kas ir vēl nebrīvi, un tie, kas ir jau brīvi. Pie vienas tautas piederam mēs visi ­ bez izņēmuma. Bet vai mēs piederam arī pie iedvesmas tautas?

Vai ticam, ka tikai Svētā Gara iedvesmā top Dieva lielie darbi? Baznīca, draudze, mēs. Vai ticam viens otra iedvesmai? Vai ticam, ka Dievs tic mūsu iedvesmai?

Mēs daudz ko gribam celt. Pie sevis, draudzē, Baznīcā...

Bieži sakām ­ ir jāceļ...

Bet tikai kā Kristus iedvesmoti mēs varam uzcelt! Kas jauns var piedzimt tikai Kristus iedvesmā.

Šī iedvesma bagātīgi izlējās pār mācekļiem Vasarsvētku dienā. Šī iedvesma turpina izlieties draudzē un visā Baznīcā. Mēs esam brīvi to satvert un no pienākuma cilvēkiem tapt par iedvesmas cilvēkiem.

Ievilkt elpu un...

Unas Torsteres ilustrācija

Mūsu ekleziālajām pretestībām nedrīkst piederēt pēdējais vārds! Olivje Klemāns, ievērojamais pareizticīgo teoloģijas pārstāvis Francijā, mūs uzrunā un vedina uz vēstures dziļāko būtību; tai ir nozīme un virziens: Kristus otrreizējā atnākšana, Parūsija (Pēdējā diena)...
Mūsu atšķirības nespēj izdzēst aicinājumu uz vienotību, nedalītajai Baznīcai apsolīto perspektīvu un nākotni.

Tychique: Kā darbs kristiešu vienotības labā var paātrināt Kristus otrreizējo atnākšanu? Kā mūsu sašķeltība to aizkavē?
Olivje Klemāns: Atbilde ir vienkārša. Viens no Kristus otrreizējās atnākšanas nosacījumiem, par ko runā svētais Pāvils, ir tas, lai Evaņģēlijs būtu pasludināts visām tautām. Tam ir jābūt pasludinātam ne tikai ar vārdiem, bet arī ar dzīves starojumu. "Pēc mīlestības jūs pazīs," saka Jēzus. Ir pilnīgi skaidrs, ka tikai tādā mērā, cik daudz mēs atklājam vienotību, mūs var atpazīt, var tikt pasludināts Evaņģēlijs un notikt Parūsija. Vienotība ir paša Dieva, Trīsvienības manifestēšanās. Baznīcas vienotība ir paša Dieva vienotība, Tēva, Dēla un Svētā Gara vienotība, kas mums ir dota Kristū. Turpretim sašķeltība ir diabolos, velns, tas, kurš traucē vienotībai. Diabolos ir pretstats symbolom, simbolam. Šie divi vārdi ir pretstatā. Nebūtības spēki, iznīcības, nāves spēki kalpo tam, lai aizkavētu Kristus atnākšanu, lai paturētu cilvēci sašķeltībā un naidā. Cilvēces sirds ir Baznīca, pat ja cilvēce to neapzinās. Ja Baznīca ir sašķelta, ja Kristus vienā gabalā austais tērps ir saplosīts vai par to sacenšas, kā mēs to redzam Jeruzālemē, kā gan lai Kristus atnāktu citādi, kā sakot šos sirdi tik plosošos vārdus: "Kad Cilvēka Dēls atnāks, vai Viņš vēl atradīs ticību uz zemes?" Viņam ir jāatrod ticība, un šai ticībai ir jābūt tādas Baznīcas ticībai, kas ir dibināta vienotībā un manifestē vienotību. Mums nav jāveido vienotība, mums tā ir jāatklāj.

T.: Kas jums šķiet prioritāri, būtiski, lai kristieši pienācīgi izdzīvotu gaidīšanas laiku?
O. K.: Šī gaidīšana ir piepildīta. Ir atšķirība starp tukšu, skumju māktu gaidīšanu, (tā ir mokoša), un piepildītu gaidīšanu ­ kā sievietei, kura gaida bērnu; viņa to gaida, bet bērns jau ir šeit, un sieviete to jūt. Pareizais veids, kā izdzīvot gaidīšanu, ir izdzīvot šo klātbūtni. Vārdam Parūsija ir divas nozīmes: gaidīšana un klātbūtne. Cik vien mēs to spējam, mums ir jādzīvo no Augšāmcelšanās spēka, kas apņem Visumu. Mums savā ziņā ir jāmācās dzīvot Pēdējās dienas Gaismā.
Es domāju par lielo kristietības vēsturnieku Anrī Ireneju Marū (Henri-Irenée Marrou), kuram vaicāja: "Vai jūs domājat, ka pasaules gals būs rīt?" Viņš atbildēja: "Nē, es nedomāju, ka tas būs rīt, ne arī parīt, bet es zinu, ka tas attiecas uz šodienu!" Mēs esam aicināti dzīvot Pēdējās dienas gaismā, jau tagad to izdzīvojot liturģiskajā dzīvē un mīlestībā.
Gadsimta sākuma krievu rakstnieks Bazilijs Rozanovs saka: "Dažreiz nekas nav eshatoloģiskāks par smaidu." Domāju, ka dzīvot šajā Pēdējās dienas gaismā ir pareizais veids, kā izdzīvot gaidīšanu. Izdzīvojot to kā aizplīvurotu, bet tomēr tik ļoti reālu klātbūtni. Atslēgas vārds tam ir askētu lietotais "nepsis", kas nozīmē "nomods". Tas ir nomods, par ko runā Evaņģēlijs: "Palieciet nomodā..." Laiks kopš Iemiesošanās ir iekļāvies mūžībā, tas ir Halkedonas laiks; es to saku, domājot par Halkedonas koncila dogmu, kas apstiprina dievišķā un cilvēciskā vienotību Kristū.
Mūsu laiks ir mūžības piepildīts. Ir jājūt, ka cauri visu lietu naktij nāk Kristus. Es domāju par šo Pusnakts dievkalpojuma himnu: "Lūk, līgavainis nāk nakts vidū." Mūki ir palikuši naktī nomodā. Nakts, kas simbolizē sašķeltības tumsu, ir uzvarēta; tā ir kļuvusi par Lieldienu nakti, par nakti, kurā atmirdz gaisma. Mums ir jāpaliek nomodā un jāmodina citi. Jāmodina gars no šīs mēnessērdzības, par ko runā Raksti attiecībā uz laiku pirms grēku plūdiem un uz to laiku, kāds būs pirms Apokalipses. Ir jāpamostas šai klātbūtnei, kas ir jau tagadnē klātesoša nākotne, klātbūtne, kam jānāk, kas ir atnākšana, "advents". It viss var mūs pamodināt: draudzība, mīlestība, skaistums... liturģija.

T.: Kā īsti ir ar šo "nomodu", ar šīm gaidām Baznīcu ceļā uz nedalītu Baznīcu, ja par to šādi ir iespējams runāt?
O. K.: Līdz ar pārējiem kristiešiem, ja pamos-tamies, mēs vairojam svēto sadraudzības vienotību. Visa tradīcija māca, ka Kristus atnāks vai ka pasaule tiks Viņā izgaismota tad, kad būs piepildījusies "pleroma", svēto pilnība. Nevis pašas šīs pilnības dēļ, bet tāpēc, ka mēs esam priesteri, pravieši un karaļi pasaules pestīšanai. Tādējādi katra tuvināšanās ar citiem kristiešiem mums ļauj sagatavot šo svēto pilnību. Mēs esam aicināti redzēt otrā Kristus seju, un ne tikai jau atnākušā Kristus seju, bet arī tā Kristus seju, kurš nāk. Ir ļoti svarīgi redzēt atnākošā Kristus seju humānisma pasaulē, kas tiek uzskatīta par ateistisku, mūsu sekularizētajā pasaulē. Tas mūs atbrīvo no dolorisma, tāpēc ka Kristus nāk spēkā un godībā. Cilvēka spēks un godība viņa spējās atklāt un radīt arī ir pasludinājums.

T.: Patlaban ir vērojama gan bailīga noslēgšanās sevī, gan identitātes apliecinājumi, gan atgriešanās pie fundamentālisma, gan arī iniciatīvas, kas aicina uz kopīgu evaņģelizāciju. Vai bailes no vienas un drosme no otras puses arī nav zīmes, kas jātulko? Kādas interpretācijas tām dot par mūsu "tapšanu" Kristū, par mūsu piepildījumu Viņā?
O. K.: Bailes atklāj to, ko psihoanalītiķi sauc par "abreakcijas fenomenu". Abreakcija ir brīdis, kad ārstēšanās kursa attīstība izraisa asu reakciju no tā puses, kurš jūt, ka tiek dziļi apšaubīts. Šis cilvēks asi reaģē noraidījuma reakcijas dēļ; tādi ir visi atteikumi, noslēgšanās, kas veido augoni. Kad augonis iztīrās, cilvēks ir atbrīvots, viņš patiesi var iet uz priekšu. Es domāju, ka bailes, ko piedzīvojam savās Baznīcās, atbilst šim fenomenam. Cilvēki, kas jūtas dziļi apšaubīti, piedzīvo sava veida milzīgu abreakciju, jo īpaši modernisma dēļ, tas ir jāatzīst. Viņu nobloķēšanās krāsies un krāsies, līdz kādā brīdī piepeši atbrīvosies.

T.: Vai domājat, ka virzībai uz vienotību, kas sākumā izraisa bailes un paralīzi, pat nostalģiju pēc noslēgtas tradīcijas, kas ietvertu sevī vienīgi "pareizi ticīgos", sekos pretestības atbloķēšana, atbrīvošana?
O. K.: Patiešām, notiks atbloķēšana, atbrīvo-šanās. Tad mēs sapratīsim, ka tas, ko atstājam aiz sevis, ir novecojusi kristietība. Mēs ejam laukā no šī vecuma, lai arvien vairāk atklātu kristietības jaunību. Kristietības novecošana pastāvēja tādā mērā, cik daudz tā bija saistīta ar arhaiskiem, pirmskristietības reliģiskajiem uzskatiem. Piemēram, ideja par ciešanās un nāvē balstītu gandarīšanu, lai varētu mainīt Dieva nostāju, ir pilnīgi arhaiska upura uztvere, kā to labi parādīja Renē Žirārs (René Girard). Tāpat daudzi ir kļūmīgi lasījuši Evaņģēliju, nevis lai caur to atklātu, kas ir Dievs, bet ar jau iepriekš gatavu pieņēmumu par Dievu.

T.: Kā ir šodien?
O. K.: Es domāju, ka mūsu laikmetā kristietība nenoveco, tā apbrīnojami atjaunojas, un pāri visām bailēm izlaužas gara jauneklīgums... Galu galā, kas pulcējas šajās bailēs? Bieži vien tie ir cilvēki, kuri neatkarīgi no vecuma labprāt grib būt veci, jo baidās no Gara jaunības. Es domāju, ka mēs savā sekularizētajā sabiedrībā varam redzēt parādāmies kristiešus, kuri ir daudz skaidrāki un dziļāki nekā tie, kuri dzīvoja kristīgajās sabiedrībās, kur kristietība tika sajaukta ar dažādu veidu arhaisku māņticību. Bailes tātad no vienas puses ir abreakcija, bet tās atspoguļo arī atteikšanos no pasaules, kur valda sajaukums. Tā ir atteikšanās no universāluma caur sajaukšanos un neskaidrību. Tā ir vēlēšanās palikt pašam, palikt uzticīgam saņemtajam mantojumam.
Drosme, tā es saucu nedalītās Baznīcas atklāšanos no jauna par spīti visam. Kristieši satiekas. Viņi ir katoļi, protestanti, pareizticīgie un atklāj, ka viņiem ir tā pati ticība. Īstā sašķeltība vairs nepastāv starp konfesijām, bet katras konfesijas iekšienē. Tā pastāv tieši starp tiem, kuriem ir bail un kuri, gluži vai elkdievības veidā saspringstot, grib palikt veci, un starp tiem, kuri atklāj, ka viņos mīt tā pati pamatticība Iemiesošanās un Augšāmcelšanās notikumiem, Gara dāvanai, Trīsvienības noslēpumam un Baznīcai kā Kristus miesai, Svētā Gara templim, Tēva mājām...

Tulkojums no franču valodas.
No "Tychique" izdevuma Nr. 158/3. 2002..

_________
* abreakcija ­ psihiskas traumas seku vai psihoneirozes novēršana, kad slimnieks traumējošo notikumu izdzīvo iztēlē, ļaudams brīvi izpausties emocijām, tādējādi atraisīdamies no afekta. Svešvārdu vārdnīca. R., Jumava, 1999.

Šajos vārdos mēs no jauna sajūtam to degsmi, kas piemita Brālim Rožē, neskatoties uz viņa lielo vecumu. Ko viņš bija domājis ar vārdu „paplašināt”? Varbūt vēlējās teikt – darīt visu, lai ikviens labāk sajustu to mīlestību, kas Dievam ir uz katru cilvēku bez izņēmuma un uz katru tautu. Brālis vēlējās, lai mūsu mazā kopiena izgaismotu šo noslēpumu ar savu dzīvi, vienkārši apņemoties dzīvot kopā ar citiem. Tāpēc mēs, brāļi, vēlamies atbildēt šim izaicinājumam kopā ar visiem, kuri mūsu plašajā pasaulē tiecas pēc miera.

Pēdējās nedēļās pirms nāves Brālis Rožē bija sācis pārdomāt vēstuli, paredzētu izplatīšanai Milānas tikšanās laikā (Tezē kopienas organizētā jauniešu Eiropas tikšanās 2005. gada nogalē Itālijā). Viņš bija atzīmējis atsevišķus tematus un dažus savus tekstus, ko vēlējās no jauna izmantot un pārstrādāt. Mēs šos tekstus apkopojām bez izmaiņām, lai izveidotu no tiem „Nepabeigto vēstuli”, kas ir iztulkota 57 valodās. Šī vēstule ir kā brāļa pēdējie vārdi, kas mums palīdzēs turpināt doties uz priekšu, kā teikts psalmā: „Tu devi plašumu, kur man staigāt.” (Ps. 18:37)

Pārdomājot šo "Nepabeigto vēstuli" 2006. gada tikšanās reizēs, kas notiks Tezē vai citviet visā pasaulē, ikviens var meklēt veidu, kā to pabeigt ar savu paša dzīvi. 

Brālis Aloizs

Vēstule 2006. gadam

NEPABEIGTĀ VĒSTULE

„Mieru Es jums atstāju, Savu mieru Es jums dodu.” (1) Kāds ir šis miers, ko mums dod Dievs?
Vispirms tas ir iekšējs miers, sirds miers. Tāds miers, kas ļauj uzlūkot pasauli ar cerības skatienu, pat ja bieži mēs pasauli redzam nežēlības un konfliktu plosītu.
Dieva miers ir arī atbalsts, lai mēs visā pazemībā spētu palīdzēt nest mieru tur, kur tas ir apdraudēts.
Miers pasaulē ir tik steidzami nepieciešams, lai atvieglotu ciešanas un jo īpaši, lai šodienas un rītdienas bērni nepazītu bailes un nedrošību.

Evaņģēlijā svētais Jānis ar apbrīnojamu intuīciju to, kas ir Dievs, izsaka trīs vārdos: „Dievs ir mīlestība.” (2) Ja mēs izpratīsim tikai šos trīs vārdus, mēs tiksim tālu, ļoti tālu.
Kas mūs piesaista šajos vārdos? Tas, ka tajos atrodam gaismas pilno pārliecību – Dievs nesūtīja Kristu pasaulē, lai kādu tiesātu, bet gan tāpēc, lai ikviens cilvēks zinātu, ka tiek mīlēts, un varētu atrast ceļu uz vienotību ar Dievu.
Kāpēc ir tādi cilvēki, kuri ir pārsteidzošas mīlestības satverti un zina, ka tiek mīlēti, pat ir piepildīti, un kāpēc ir citi, kuri jūtas nenovērtēti?
Kaut ikviens saprastu, ka Dievs ir mums līdzās pat visdziļākajā vientulībā. Viņš saka ikvienam cilvēkam: „Tu esi dārgs un vērtīgs manās acīs, un es tevi mīlu.” (3) Jā, Dievs var vienīgi dāvāt savu mīlestību, tajā ir viss Evaņģēlijs.
Dievs no mums prasa un vienlaikus piedāvā, lai mēs vienkārši pieņemtu Viņa bezgalīgo žēlsirdību.
Reizēm ir grūti pieņemt realitāti, ka Dievs mūs mīl. Taču, kad mēs atklājam, ka Viņa mīlestība pāri visam ir piedošana, mūsu sirds tiek mierināta un pat pārveidota.
Mēs kļūstam spējīgi Dievā aizmirst to, kas nomāc sirdi; Viņā ir avots, kurā gūstama atjaunota dedzība.

Vai mēs to pietiekami apzināmies? Dievs tik ļoti mums uzticas, ka katram no mums dod savu aicinājumu. Kāds ir šis aicinājums? Viņš mūs aicina mīlēt tā, kā pats mīl mūs. Un nav dziļākas mīlestības kā iet līdz pat sevis paša atdošanai Dieva un citu cilvēku labā.
Cilvēks, kurš dzīvo no Dieva, izvēlas mīlēt, un sirds, kas izvēlējusies mīlēt, spēj izstarot neierobežotu labestību. (4)
Katram, kurš cenšas mīlēt uzticoties, dzīve piepildās ar rāmu skaistumu.
Tas, kurš izvēlas mīlēt un grib, lai viņa dzīve par to liecina, nonāk līdz vienam no pašiem būtiskākajiem jautājumiem: kā atvieglot citu sāpes un ciešanas, lai kur viņi atrastos gan tuvumā, gan tālumā.

Ko gan nozīmē mīlēt? Vai tas būtu dzīvot līdzi pašu atstumtāko cilvēku ciešanām?
Jā, tā tas ir.

Vai tā būtu sirds labestība un spēja nesavtīgi atteikties no sevis citu dēļ? Jā, noteikti.
Tātad: ko nozīmē mīlēt? Mīlēt nozīmē piedot, dzīvot kā izlīgušiem cilvēkiem. (5) Izlīgums aizvien ir dvēseles pavasaris.

Mazajā kalnu ciematiņā, kurā esmu dzimis, netālu no mūsu mājām dzīvoja kāda ļoti nabadzīga daudzbērnu ģimene. Māte bija mirusi. Viens no bērniem, mazliet jaunāks par mani, bieži nāca pie mums. Viņš mīlēja manu māti kā savējo. Kādu dienu viņiem nācās mūsu ciematu atstāt un šim bērnam tas bija ļoti grūti. Kā lai mierina piecus sešus gadus vecu bērnu? Bija tā, it kā viņam trūktu nepieciešamās pieredzes, lai saprastu šo šķiršanos.
Neilgi pirms nāves Kristus apsolīja savējiem kādu mierinājumu: Viņš sūtīs Svēto Garu, kurš būs atbalsts un mierinātājs un kurš vienmēr paliks kopā ar viņiem. (6)
 Ikviena cilvēka sirdī Kristus arvien turpina čukstēt: „Es nekad tevi neatstāšu vienu pašu, Es sūtīšu tev Svēto Garu. Pat ja tu atrodies dziļā bezcerībā, Es esmu tev cieši blakus.”
Pieņemt Svētā Gara mierinājumu nozīmē klusumā un mierā censties uzticēt sevi viņam. Tad kļūst iespējams uzveikt arī smagus pārdzīvojumus, ja mums nākas ar tādiem saskarties.

Vai esam tik vāji, ka mums nepieciešams mierinājums?
Ikvienam gadās piedzīvot personīgus pārbaudījumus vai otra cilvēka ciešanas. Tas var būt tik smags trieciens, ka iedragā ticību un apdzēš cerību. Lai atgūtu ticības paļāvību un sirds mieru, reizēm ir nepieciešams būt pacietīgam pašam ar sevi.
Ir sāpes, kas mūs skar īpaši spēcīgi: tās ir sāpes, ja nomirst tuvs cilvēks, kurš, iespējams, mums bija nepieciešams, lai turpinātu savu šīszemes ceļu. Tomēr šis pārbaudījums var tikt pārveidots, un tādējādi tas paver ceļu uz vienotību.
Arī pie cilvēka, kurš ir uz sāpju robežas, var atgriezties Evaņģēlija prieks. Dievs nāk izgaismot cilvēka sāpju noslēpumu, aicinot mūs būt ar Viņu ļoti tuvās attiecībās.
Un, lūk, mēs jau atrodamies uz cerības ceļa. Dievs neatstāj mūs vienus. Viņš mums ļauj iet pretī vienotībai, šai mīlestības vienotībai, kas ir Baznīca, vienlaikus tik noslēpumaina un tik nepieciešama…
Vienotības Kristus (7) dāvā mums šo milzīgo mierinājuma dāvanu.
Ja Baznīca kļūst spējīga dziedināt sirds sāpes, sniedzot piedošanu un līdzcietību, tā dara pieejamāku vienotības pilnību ar Kristu.
Kad Baznīca ir jūtīga, mīlot un saprotot katra cilvēka noslēpumu, kad tā nenogurstoši uzklausa, mierina un dziedina, tad Baznīca kļūst par to, kas tā ir savā gaismas pilnajā būtībā: par dzidru vienotības atspulgu.
Izlīguma un miera meklējumi ietver iekšēju cīņu. Tas nav viegls ceļš. Nekas paliekošs neveidojas, dzīvojot vieglumā. Vienotības gars nav naivs, tas nozīmē paplašināt sirdi, būt patiešām labvēlīgam, tas neuzklausa aizdomas.
Vai mēs katrs savā dzīvē turpināsim uzticēšanās un aizvien atjaunotas sirds labestības ceļu, lai būtu vienotības nesēji?
Šajā ceļā reizēm būs neveiksmes. Tādos brīžos atcerēsimies, ka miera un vienotības avots ir Dievā. Tāpēc nezaudēsim drosmi, bet gan lūgsim Svētā Gara palīdzību mūsu vājumā.
Svētais Gars visas mūsu dzīves laikā palīdzēs atkal doties ceļā un iet no sākuma uz sākumu, pretī miera nākotnei. (8)

Tādā mērā, cik daudz mūsu kopiena rada iespējas cilvēces ģimenē paplašināt… 
__________________

(1) Jņ. 14:27
(2) 1. Jņ. 4:8
(3) Jes. 43:4
(4) Atklājot Jaunatnes padomi 1974. gadā, Brālis Rožē sacīja: „Ja nebūtu mīlestības, kāda jēga dzīvot? Kāpēc turpināt dzīvi? Kāda mērķa dēļ? Tā ir mūsu dzīves jēga: būt mīlētiem uz visiem laikiem, līdz pat mūžībai, lai arī mēs spētu iet līdz pat nāvei mīlestības dēļ. Jā, laimīgs ir cilvēks, kurš nomirst mīlestības dēļ.” Nomirt mīlestības dēļ viņam nozīmē mīlēt līdz galam.
(5) „Dzīvot kā izlīgušiem cilvēkiem”: grāmatā „Vai nojaut laimi?” („Pressens-tu un bonheur?”), kas iznāca piecpadsmit dienas pirms brāļa Rožē nāves, viņš vēlreiz skaidro, ko šie vārdi nozīmē viņam: „Vai drīkstu atkārtot to, ka mana vecmāmiņa no mātes puses bija intuitīvi atklājusi ekumeniskā aicinājuma būtību un atklāja man ceļu, kā to konkretizēt? Pēc Pirmā Pasaules kara viņas dziļākā vēlēšanās bija, lai nevienam nenāktos piedzīvot to, ko viņa bija izcietusi, – kristieši Eiropā ieročiem rokās bija cīnījušies cits pret citu. Kaut viņi izlīgtu vismaz tāpēc, lai nepieļautu jaunu karu, vecāmāte domāja. Viņa bija evaņģēlisko kristiešu izcelsmes, taču, pati sevī izdzīvojot izlīgumu, viņa sāka iet uz katoļu baznīcu, vienlaikus nesaraujot saikni ar savējo. Vecāsmātes dzīves liecības uzrunāts, būdams vēl pavisam jauns, es vēlāk atradu pats savu kristieša identitāti, izdzīvojot sevī izlīgumu starp manu izcelsmes ticību un katoliskās ticības noslēpumu, vienlaikus ne ar vienu nesaraujot kopību.”
(6) Jņ.14:18 un 16:7
(7) „Vienotības Kristus”: brālis Rožē lietoja šo apzīmējumu jau 1986. gada 5. oktobrī, kad viņš uzņēma Tezē pāvestu Jāni Pāvilu II. Toreiz viņš sacīja: „Kopā ar brāļiem mēs ik dienu ilgojamies, lai katrs jaunietis atklātu Kristu; nevis atšķirtības, bet gan „vienotības Kristu”, kurš ir pilnībā klātesošs kopības noslēpumā, kas ir Viņa Miesa, Baznīca. Tajā tik daudzi jaunieši var atklāt, kam veltīt visu savu dzīvi, ejot līdz galam. Tajā viņiem ir viss nepieciešamais, lai kļūtu par tiem, kas veido uzticēšanos un izlīgumu ne vien savā, bet visu paaudžu starpā, no pašiem vecākajiem līdz bērniem. Mūsu Tezē kopienā sekošana „vienotības Kristum” ir kā uguns, kas deg mūsos. Mēs būtu gatavi iet līdz pasaules malai, lai meklētu ceļus, lai jautātu, aicinātu un izlūgtos, ja tas būtu nepieciešams, tomēr nekad tas nebūtu kā no ārpuses, bet vienmēr paturot mūsos šo unikālo vienotību, kas ir Baznīca.”
(8) Pēdējās četrās rindkopās ir atkārtoti vārdi, ko brālis Rožē sacīja Lisabonas Eiropas tikšanās nobeigumā 2004. gada decembrī. Tie ir pēdējie vārdi, ko viņš teicis plašākai publikai.

TOMASS F. BESTS
(Thomas F. Best)
Kristiešu Baznīcas (Kristus Mācekļi) mācītājs (ASV),
PBP Ticības un Kārtības komisijas vadītājs

Lai gan jēdziens „eklesioloģija” vairākumam cilvēku neko daudz neizsaka, kristīgajās kopienās mācība par Baznīcu, tas ir, eklesioloģija ieņem centrālo vietu. Baznīcu eklesioloģiskie uzskati ietekmē ticīgo ikdienas dzīvi un nosaka virzienu meklējumos pēc kristiešu vienotības.

Jauni vecāki Georgs un Anna uzdod sev jautājumu: „Vai iesim lūgt nokristīt mūsu mazo meitiņu, vai mums vajadzētu gaidīt un ļaut viņai pašai izlemt par piederību Baznīcai?”

Ruta kopā ar savu draudzeni Irēnu apmeklē viņas baznīcu. Ruta nevar piedalīties Euharistijā tāpēc, ka viņas Baznīca nav komūnijā ar Irēnas Baznīcu. „Es nesaprotu,” viņa saka, „ja mēs abas esam kristītas vienā Kristus kristībā, kādēļ nevaram kopā pieņemt Komūniju?”

Varbūt, paši to neapzinoties, šie kristieši uzdod eklesioloģiskus jautājumus par to, kas Baznīca ir un kāpēc tā pastāv šajā pasaulē.

Vienkārši runājot, eklesioloģija ietver Baznīcas uzskatus pašai par sevi, par veidu, kā tā organizē savu dzīvi un attiecības ar citām Baznīcām. Eklesioloģija attiecas arī uz Baznīcas robežām: kādas ticības pamatnostādnes vai attieksme nosaka to, vai persona atrodas Baznīcā vai ārpus tās?

Ekumeniskā kustība balstās uz šādu eklesioloģisko pārliecību: pirmkārt, Baznīcu vienotība Kristū ir stiprāka nekā visas ticības atšķirības un vēsturiskās traģēdijas, kas tās atdala citu no citas; otrkārt – vienotībai, ko ir vēlējies Kristus, jābūt gan redzamai, gan reālai (Jāņa 17:20-21).

Katru reizi, kad ir kādas iezīmes, kas liecina par sašķeltību starp Baznīcām: kad tās nevar kopā svinēt dievkalpojumu, nevar kopā saņemt Komūniju, kad viena Baznīca neatzīst otras kalpošanas amatus vai kad ir šķēršļi to kopīgajai liecībai un kalpošanai pasaulē, rodas eklesioloģiski jautājumi, uz kuriem ir jādod eklesioloģiskas atbildes.

Nedaudz no vēstures

Tātad nav pārsteigums, ka ekumeniskā kustība kopš pašiem tās pirmsākumiem ir saskārusies ar eklesioloģiskiem jautājumiem.

Kad Baznīcas meklēja kopīgu savas ticības apliecināšanas, liecības un kalpošanas pamatu, tās sāka ar „salīdzinošo eklesioloģiju”. Katra Baznīca izklāstīja savu pārliecību, kas atklāja līdzības un atšķirības, lai no tā veidotu savstarpējas sapratnes pamatu.

Tā radās plaši zināmā 1950. gada Toronto deklarācija, kas uzsver, ka Pasaules Baznīcu padomei jābūt tai vietai, kur var satikties pat ļoti atšķirīgi uzskati par eklesioloģiju, lai veidotu dialogu un sadarbotos misijā un kalpošanā.

Vēlāk notika pāreja uz tā saukto konverģences metodi, kas nozīmēja patiešām ievērojamas pārmaiņas: salīdzinošā eklesioloģija sāka atsaukties ne tikai uz pagātni un tagadni, bet arī uz nākotni. Kopš tā laika diskusijas tiek virzītas uz to, lai Baznīcas turpmāk censtos drīzāk tuvināties nekā turpināt attālināties.

Lai to paveiktu, bija nepieciešams no jauna padziļināt dialogu. Vairs nepietika ar atšķirību atklāšanu (bērnu vai pieaugušo kristība, sieviešu ordinācija kalpošanai ar vārdu un sakramentu), vajadzēja izšķirt, kurā brīdī atšķirības bija kļuvušas par sašķeltību, nosaukt tās iemeslus un kopīgi censties tos pārvarēt.

Uz radikālu pārmaiņu sliekšņa

Mēs aizmirstam, cik fundamentāla ir bijusi mūsdienu ekumeniskās kustības attīstība: Baznīcas, kuras 100, 500 vai 1000 gadu ir dzīvojušas un svinējušas dievkalpojumus atsevišķi, tagad cenšas to darīt kopā, un šī tendence kļūst arvien izteiktāka un neatgriezeniska.

Tas ir mainījis daudzu Baznīcu uzskatus pašām par sevi kā daļu no Kristus miesas, kā īstas Baznīcas, bet nepilnīgas bez citām Baznīcām. Tādējādi Baznīcu kopīgā pieredze ir kļuvusi par eklesioloģijas „izejmateriālu”.

Tam ir loģiskas sekas! Varbūt mēs patiešām atrodamies uz kādas citas, visradikālākās pārmaiņas sliekšņa, pārejot uz eklesioloģiju - pamatkoncepciju par Baznīcu un tās misiju -ko Baznīcas izstrādātu kopā, nevis katra atsevišķi.

Šāda eklesioloģija sāktos ar to, ka Baznīcas ir vienotas Kristū, un tas būtu vairāk sākumpunkts nekā mērķis, kuru tikai gaidīt piepildāmies. Tā spēcīgi iedvesmotos no katras Baznīcas pieredzes, kā arī no grēksūdzē, liecībā un (ja iespējams) kopīgos dievkalpojumos gūtas Baznīcu ekumeniskās pieredzes.

Šī eklesioloģija liktu katrai Baznīcai uzdot sev noteiktus jautājumus: vai mūsu uzskati pašiem par sevi veicina Baznīcas vienotību? Kas mūsu izveidotajā eklesioloģijā pamato un uztur mūsu nošķiršanos no citām Baznīcām? Kā mēs esošo vienotību padarām redzamāku un reālāku?

Pasaules Baznīcu padomes 9. asambleja Brazīlijā, Portualegri 2006. gada februārī ķersies pie grūta darba – deklarācijas par eklesioloģiju izstrādes. PBP Ticības un Kārtības komisijas izstrādātais dokuments mēģina lakoniski, bet padziļināti konstatēt, ko Baznīcas var kopīgi apliecināt par Baznīcas jautājumu.

Šo dokumentu nodos apstiprināšanai asamblejā, tomēr nevis kā „galīgo” tekstu par Baznīcas jautājumu, bet kā pamatu pārdomām par to, kas Baznīcas saista, un par draudiem, kas tās varētu šķirt citu no citas.

Nav nejaušība, ka dokumenta nosaukums ir „Uzaicinājums Baznīcām”, jo tas aicina uz jaunu un padziļinātu dialogu, aicina Baznīcas būt par vienu Baznīcu, lai Svētajā Garā darītu redzamu to vienotību, ko tām ir devis Dievs Kristū. Bez tam dokuments izaicina Baznīcas atklāti paraudzīties uz to, kas šķir, nosaukt to vārdā un strādāt, lai to pārvarētu.

Darīt to, kas ir pareizi

Pirms dažiem gadiem es dzirdēju stāstu, kas labi parāda, kāpēc eklesioloģija (Baznīcas uzskati pašai par sevi un tās attiecības ar citām Baznīcām) ir tik svarīga kristiešiem, Baznīcām un ekumeniskajai kustībai.

Tas ir stāsts par kādu ilggadīgu draudzes locekli Ganā, kuras ciems bada laikā bija saņēmis pārtiku no tuvējā ciema priestera. Kad bads bija beidzies, viņa devās uz šo ciemu, lai pateiktos tā iedzīvotājiem par viņu dāsnumu.

Tā kā sieviete vēlējās sasveicināties un personiski pateikties arī priesterim, viņa iegāja baznīcā, kur priesteris kalpoja. Tomēr tur viņa nevarēja saņemt Komūniju, jo abu Baznīcu starpā nebija vienošanās par noteiktiem uzskatiem. Vēlāk sieviete aizgāja pie bīskapa un jautāja: „Kāpēc mēs varam dalīties ar materiālo barību, kas palīdz mums izdzīvot bada laikā, bet nevaram dalīties ar garīgo barību, ko pats Kristus mums dāvina? Es domāju, ka tad, kad Kristus atgriezīsies, viņš mūs pats pabaros – Viņš darīs to, kas ir pareizi."

Eklesioloģija Baznīcām nozīmē „darīt to, kas ir pareizi”, dzīvot „tā, kā ir pareizi”, būt par vienu Baznīcu, kura nožēlo grēkus, lūdz, liecina un kalpo kopā kā viena sirds.

Tulkojums no franču valodas.
Foto: Inese Cibuļska

DIEVA AICINĀJUMS VIŅA ĻAUDĪM

VASSULA RAIDENA (Vassula Rydén)*

Kungs, es lūdzu tā kā Tu lūdzi: lai mēs visi esam viens, kā Tēvs ir Tevī un Tu Viņā, lai pārējā pasaule varētu ticēt, ka Tēvs Tevi sūtīja. Tādēļ mēs lūdzam arī par avīm, kas nav no Tavas kūts, lai arī viņas klausītos Tavā balsī. Mēs lūdzam, lai, sākot ar šo dienu, pasaule sāktu Tevi mīlēt. Āmen.

Šajā runā pieskaršos trīs tēmām: pirmā ir par metanoia,  kas ir pazemības auglis ceļā uz izlīgumu un vienotību, otra ir par sašķeltības grēku un trešā  – par Svētā Gara lomu, vadot mūs uz vienotību.

Dieva aicinājums uz dziļu metanoia, kas ir pazemības auglis ceļā uz izlīgumu un vienotību

Mums, Baznīcas cilvēkiem, ir jāsaprot, ka mēs dzīvojam pastāvīgā grēkā, tas ir mūsu sašķeltības grēks. "Ikviena valstība, kas sašķeļas pret sevi, taps izpostīta, neviena pilsēta vai nams, kas sašķeļas pret sevi, nepastāvēs.” (Mt. 12:25) Pat ja sašķeltība nav nākusi tieši no mums, bet no priekštečiem, mēs to joprojām uzturam dzīvu, jo mēs paliekam sadalīti, arī gani joprojām ir šķirti. Mēs nevaram runāt par vienotību, neejot caur metanoia (atgriešanās) un neizdzīvojot divas lielākās Dieva pavēles. It kā mēs gribētu uzcelt māju, vispirms nesagatavojot pamatus. Vienotības pamatiem jābūt pazemībai, dievišķajai mīlestībai un siržu atgriešanās. Kā mēs varam ticēt, ka ir iespējams sasniegt vienotību, ja mēs neizdzīvojam divas lielākās pavēles, kas pamatojas uz mīlestības likumu? Tas ir līdzīgi tam, kā kad sēklas būtu iesētas sausā un neauglīgā zemē un tāpēc nedīgst. Tas nozīmē mūsu sirds cietību. Mums jāapsēžas un sev jāpavaicā: „Varbūt mēs meklējam vienotību saskaņā ar savu gribu un varbūt tādēļ mēs joprojām esam sadalīti vai arī mēs to meklējam tādu, kā Dieva Gars to grib, tomēr mēs tai nepiekrītam?”

Mums jānojauc vecās sienas: neiecietības, lepnuma, piedošanas trūkuma, neuzticības, nevienprātības, mīlestības trūkuma sienas, un jāatjauno Kristus Baznīca mūsu sirdīs, atzīstot citam citu dziļi sevī, dodot Dievam vairāk vietas mūsos, lai saņemtu Viņa mieru. No dziļākās metanoia Dievam ir jāsniedz kenosis (pazemināšanās), lai Viņš mūs bagātīgi piepilda ar Sevi, tad mēs kļūsim „par tīkamu upurdāvanu, kas svētīta Svētajā Garā.”(Rom. 15:16) Metanoia ir vārti, kas ved dvēseles no tumsas gaismā. Mēs nevaram teikt, ka staigājam gaismā, jo esam joprojām sadalīti un sadrumstaloti. Ja mēs neesam iegājuši gaismā, kā lai mēs redzam dievišķo Gribu, lai virzītos uz priekšu un kā lai zinām, kādā veidā Viņš to vēlas? Ja mēs nesteigsimies, šī mazā uzplaiksnījusī liesmiņa, kas vēl ir mūsos palikusi, izdzisīs. Mums jāsteidzas un jānoliek pie malas mūsu aizspriedumi un tā vietā jāatnes eļļa no pazemības un mīlestības rezervēm, lai atdzīvinātu vēl mirgojošo liesmu degošā lāpā.

Lai tas notiktu, katrai Baznīcai būtu jāvēlas, lai mirtu tās ego un nelokāmība, un tad tajās mirdzēs Kristus klātbūtne. Katrai Baznīcai jāiet caur nepārtrauktu nožēlu un jātveras pie Kristus Viņa mīlestībā uz cilvēci. Ar šo pazemības aktu Baznīcu pagātnes un tagadnes kļūdas tiks nomazgātas un vienotība tiks piepildīta. Kad pieklusināsim savu balsi, mēs sāksim dzirdēt Kristus balsi. Tikai tad, kad mēs nolieksim savas galvas, mēs ļausim saskatīt Kristus galvu, nevis mūsējās. Tikai tad, kad mēs pilnībā nolieksimies paši, Kristus varēs mūs piecelt, lai redzētu Viņa godību. Ir rakstīts: „…un Viņš jūs paaugstinās." (Jēk. 4:10) Tad un tikai tad mēs varēsim zināt Dieva dievišķo Gribu, jo Viņš atklās Savu spēku un Viņa svētā klātbūtne plūdīs caur mūsu dvēseļu tuksnesi kā upe, mūs dziedinot.

Kungs man reiz ļāva dzirdēt Viņa vārdus: „Ja tu ļauj Manam Svētajam Garam pārņemt tevi, Viņš var pārveidot tavu dvēseli no tuksneša par dārzu, kur Es varu atpūsties tevī. Svētais Gars var pārveidot tavu dvēseli par pili, kur Es varu būt par karali un valdīt pār tevi. Svētais Gars var pārveidot tavu dvēseli par debesīm, kur šajās debesīs tu mani godināsi.” Tas, ka mēs nedalāmies ar vienu Kausu ap vienu altāri, pierāda, ka pārveidošanās mūsos vēl nav notikusi, jo mēs joprojām dzīvojam sadrumstaloti. Bez pārveidošanās caur metanoia mēs nespēsim iegrimt Dieva dziļumos, lai redzētu Dievu un saprastu Viņu. Dievišķuma redzējums nešaubīgi pievilks mūsu sirdis, un tad būsim kā viena sirds.

Ar šo pārveidošanos mēs atklāsim – lai arī mēs joprojām būsim starp cilvēkiem, mūsu domas būs debesīs; lai gan mūsu ķermeņi atradīsies starp cilvēkiem, mūsu dvēsele un prāts, dievišķās Gribas satverti, piepildīti ar Dieva gaismas godību līdzīgi eņģeļiem staigās debesu pagalmos starp svētajiem un eņģeļiem, kļūstot par vienu garu kopā ar Dievišķo. Tad „Mūsu Tēvs” lūgšana būs piepildīta, jo Viņa Valstība būs atnākusi un Viņa Griba notiks uz zemes tāpat kā debesīs. Ja mēs būtu atbildējuši uz Kristus dedzīgo lūgšanu „lai mēs būtu viens” ar paklausību, šodien mēs dalītos ar vienu Kausu ap vienu altāri un teiktu: „Es staigāju kopā ar Dievu un tagad arī valdu kopā ar Viņu.”

Baznīcai ir jānostiprinās, un vienotība ir vienīgā Baznīcas nostiprināšanās cerība. Baznīca, tāda kāda tā ir pašlaik, nespēcīga, zaudē savu spožumu līdz tādai pakāpei, ka tā pati pat nevar piecelties un atnest eļļu un dziedinošo ziedi no Dzīvības avota, kas ir Svētais Gars. Baidoties pazaudēt savas bagātības, bet galvenokārt identitāti, tā ne tikai aizbarikādē logus, bet arī pārliecinās, ka durvis ir rūpīgi aizslēgtas, nesaprotot, ka iekšpusē tā ir piepildījusies ar pelējumu. Savu baiļu dēļ tā aizliedz žēlastībai ieplūst tajā, kas to droši var vadīt uz vienotību un izlīgumu. Tas, kurš baiļu dēļ pārliecinās, ka logi un durvis ir rūpīgi aizbultētas, parasti baidās, ka viņam nozags viņa vērtības. Kāpēc viņi baidās un sevi izolē? Kāpēc daži joprojām aizbarikādē durvis? Vai Kristus nav samierinājis grieķus un jūdus un licis kopā pielūgt vienu Kristu? Vai Kristus nav pārplēsis divās daļās priekškaru, kas atdalīja Dievu un cilvēku, tādējādi izlīgstot radībai un Radītājam? Vai Kristus nav satriecis elles vārtus un darījis brīvus garus? Tātad kas būtu bijis Kristum jādara vairāk, ko Viņš vēl nebūtu darījis? Tad kādēļ līdz pat šai dienai Baznīcas joprojām sevi aizbarikādē un būvē sienas, lai uzturētu dzīvu sašķeltību? Ja vien tās varētu nolikt pie malas savas bailes un aizdomas, šodien mēs nerunātu par vienotību, jo mēs jau svinētu Svēto Euharistiju ap vienu altāri.

Ja Baznīcas spētu pārvarēt negatīvos šķēršļus, kas tās atdala citu no citas, Kristus piepildītu Savu apsolījumu, dodot visā pasaulē miera laikmetu. Šis miers ikvienu atvedīs Kristus Mistiskajā Ķermenī, piepildot vārdus, ko Viņš mums atstāja savā lūgšanā Tēvam, kad teica: „Lai visi ir viens, itin kā Tu, Tēvs, Manī un Es Tevī, lai arī viņi mūsos būtu viens, lai pasaule ticētu, ka Tu Mani esi sūtījis.” (Jņ.17:21) Šis Kristus dedzīgais lūgums Tēvam, lai mēs būtu tik vienoti, skaidri iezīmē, ka visa radība būs garīgā vienotībā, nevis vienotībā, parakstot līgumu. Taču šādu garīgu vienotību nevar izveidot bez Dieva Gara.

Joprojām, neskatoties uz mūsu samaitātību, cilvēciskajām neveiksmēm, ambīcijām, nespēju sevi pazemināt un izlīgt vienam ar otru, žēlastības Svētais Gars turpina darboties. Kristus mīlestība uz cilvēci liek Viņam šajā laikā noliekties pie mums no augstumiem ar Savām dārgajām Asinīm, lai pārklātu mūsu nepilnības. Svētais Gars zina par mūsu vājumu un neveiksmēm, tādēļ neviens nevar teikt, ka Svētais Gars būtu pārstājis izliet savas žēlastības. Viņš ir tur, laukā un taisa lielu troksni, tā ka beigās kurlie, kuri ir sevi aizbarikādējuši, Viņu sadzirdēs un beidzot atvērs savu siržu durvis; un tie, kas bija miruši, atdzīvosies.

Mūsu prātu un sirdi bieži vien ir grūti aizsniegt, un mēs nedzirdam Dieva ļaužu balsis. Esam kļuvuši pārāk tehniski un diemžēl pārāk racionāli. Kristus žēlastība tiek aptraipīta tāpat kā garīgās dzīves vienkāršība Dievā. Tādēļ ir tik svarīgi, lai Baznīcas ļautu Svētajam Garam brīvi iepūst tajās augšāmcelšanās elpu. Caur šo augšāmcelšanos tās piecelsies un sapratīs, ka evaņģelizēšana ir nepieciešamība, lai pasaule, kas ir tik atsvešināta no Dieva, izlīgtu. Svētais Gars izdarīs pārējo un novāks visus šķēršļus.

Dievs no mums sagaida pārmaiņas no iekšienes. Daži varbūt teiks: „Bet mēs vienmēr esam ievērojuši Baznīcas likumus un tiem paklausījuši…” Ar Baznīcas likumu ievērošanu un paklausīšanu vien nepietiek. Mūs nosoda mūsu nelokāmība. Tik daudz mēs runājam par likumu, bet nepiepildām to savā sirdī. Likuma sirds ir mīlestība; bet tik daudzreiz mēs dzīvojam likuma burtā un esam pārāk nolaidīgi, lai izdzīvotu likuma sirdi. Mēs bieži vien nevērīgi izturamies pret svarīgāko – mīlestību, žēlastību un labo gribu.

Mums vajadzētu būtu dedzīgākiem vairāk kopā lūgties, jo lūgšanas tiek uzklausītas un atbildētas, kamēr dialogi ir tikai izrunāti vārdi un formulas. Tas nenozīmē, ka mums būtu jālikvidē konferences un diskusijas, nebūt ne. Bet kas mums ir svarīgāks – burts vai gars? Ja burts, tad mēs strādāsim kā administratori, kas nodarbojas ar Dieva lietām, un nekad neko nesasniegsim, jo tas būtu, it kā mēs teiktu Svētajam Garam: „Es vairs neesmu bērns un varu pats staigāt.” Tādējādi burts nogalinās garu un mēs patiešām kļūsim par administratoriem, kas tikai pārvieto papīrus un atstāj katru tikšanos ar tukšu sirdi.

Tātad – kas ir svarīgāks, likums vai gars? Ja likums, tad mēs jau tiesājam savu brāli, kurš sēž mums blakus un pieder citai Baznīcai, un viņš jau tiesā mūs un mēs viens no otra dzirdēsim: „Mēs esam pilnā patiesībā un mēs esam tie, kuriem ir taisnība.” Atkal mēs dalīsim Kristu un atkal neko nesasniegsim. Sākot ar doktrīnu un tās saturu, pastāv iespēja, ka tas beigsies ar vēl lielāku sadrumstalotību, nekad tā arī nesasniedzot būtisko. Ar to es nedomāju doktrīnu pārkāpšanu, jo doktrīna ir pašā Baznīcas pastāvēšanas pamatā. Turpretī, ja mēs ļausim Svētajam Garam sevi vadīt, nevis paši vadīsim Svēto Garu, tad Viņš atdzīvinās burtu un likumu un parādīs mums patieso doktrīnu, ka Jēzus Kristus ir vienīgais pirmsākums, kas darbojas mūsos, neskatoties uz mūsu atšķirībām doktrinālajā terminoloģijā. Šai žēlastības darbībai mums patiešām ir nepieciešama gara nabadzība un pāri plūstošs sirdsdāsnums. Tādēļ ļausim mūsu doktrinālajiem dialogiem sākties ar Svēto Garu, lai Viņš parāda mūsu sirdīs, ka doktrīnas būtībai būtu jābalstās uz mīlestību, upurēšanos, mainīšanos un pilnīgu objektivitāti.

Mūsu sašķeltības grēks

Mēs esam sadalīti un nošķirti cits no cita mūsu neiecietības un lepnuma gara dēļ. Mēs esam izdzēsuši ticības raksturīgo iezīmi – dievišķo mīlestību, par kuru Kristus ir teicis: „No tam visi pazīs, ka jūs esat Mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā."  (Jņ. 13:35) Jā, Kristus mīlestība liek Viņam pārklāt neierobežotu žēlastību pāri mūsu sašķeltībai, kas atnesusi sausumu un sirds cietību, izpostot Baznīcu un atnesot vispārēju atkrišanu kristīgajā pasaulē. Dievam pasaulē tagad vairs nav vietas, jo tā ir pārņemta ar sava veida pašrealizēšanos. Pasaule mūsdienās atsakās dot godu Dievam.

Izlikšanās un tukši vārdi nekad nav maldinājuši Kristu, turpretī katru reizi, kad esam pieņēmuši mīlestību, kas vedusi pie miera un savstarpējas sapratnes, viņa Gars priecājas. Kā mēs varam sagaidīt, ka Viņa Gars priecātos, ja joprojām nav apvienoti Lieldienu svinību datumi? Kā Viņa gars var līksmoties, kad Viņa Mistiskās Miesas locekļi ir izkaisīti kā sausi kauli Ecekiēla vīzijā? Mēs nebaidoties pārkāpjam Viņa mīlestības likumu Viņa Troņa priekšā. Raksti saka: „Tam kas zina darīt labu, bet nedara, tas ir grēks.” (Jēk. 4:17 ) Raksti nemelo, un tos nevar atmest.

Kā mēs varam sagaidīt, lai pārējā pasaule uzticētos Baznīcai, kad tā sludina mieru, mīlestību, vienotību, brālību un izlīgumu valstīm, kurās slepkavo cilvēkus, kad mēs tajā pašā laikā paši ievainojam Kristus Miesu, tik bieži raidot ļaunas bultas cits uz citu? Mēs esam apmainījuši savu Kristus ķēnišķīgo godību pret kaunu. Dievs mūs aicina būt vienotiem, lai pasaule varētu ticēt (Jņ. 17:21). Tāpēc tikai tad, kad Baznīca vienojoties tiks dziedināta un atgūs spēku, tā būs spējīga samierināt pasauli ar Dievu. Tad, būdama saliedēta, tā varēs satriekt visus ļaunos spēkus, kas aptumšo pasauli.

Svētā Gara loma, vadot mūs uz garīgo vienotību

Tikai žēlastības Svētais Gars var mūs strauji virzīt uz vienotību, liekot mums pārvarēt bailes iet uz priekšu. Svētais Gars var līdz saknēm sadedzināt visu, kas mūs patur sašķeltībā, kas aizvien rada grūtības tur, kur tām nevajadzētu būt, bet kas nopietni traucē Baznīcas darbu un aizkavē vienotību. Tādēļ, manuprāt, ir ļoti svarīgi pakļauties Svētajam Garam un vairāk pievērst uzmanību harizmām, ko Viņš dāvina Baznīcai. Mums būtu jāpārstāj slāpēt Svētā Gara uguni, kas var apgaismot Baznīcas iekšieni. Tādēļ ir svarīgi ļaut sevi vadīt žēlastībai, nevis bailēm. Lai Svētais Gars ir kā parousia (Kristus atnākšana godībā) pašā Baznīcā.

Baznīca, kā zināms, aizvien paplašināsies caur Svēto Garu līdz pat Pēdējai dienai. Kristus ir Augstais Priesteris pāri Savam namam, ko cilvēki ir nesaudzīgi sadalījuši mīlestības trūkuma dēļ. Skaistums un godība, un augļi, ko tā deva savas pastāvēšanas pirmsākumos, tagad ir nokrituši kā bojāti augļi. Ja tas tā nav, kur ir šī Apustuliskā Baznīca tās dedzībā liecināt par Kristu, drīzāk nolikt sevi uz martīru altāra, pazemināt sevi kauna un sāpju arēnā nekā noliegt Kristu? Kur ir mācekļi dedzīgi ticībā un vēlmē pēc globālas evaņģelizācijas? Ak, Kristu, mēs neviļus esam sadalījuši Tavu Ķermeni, būdami paša „šķēlēja” ieroči. Palīdzi mums atkal Baznīcu izveidot veselu. Dāvini Baznīcas vienotību, kas būs priekšvēstnese Tavai Otrajai Atnākšanai.

Īsta garīga vienotība ir un būs sirdī. Vienotība nebūs no burta, bet no gara.

Mums ir jāpārstāj radīt Kungam jaunas ģetzemanes. Tā vietā liksim Mūsu Kungam galvā mīlestības vainagu. Vienotība atnāks tikai tad, kad mēs sāksim patiesi mīlēt Jēzu Kristu.

VIŅA TEICA “JĀ”

Mācītājs,
Dr. FOLKE T. OLOFSSON,
Upsalas (Zviedrija) Universitātes docents,
LELB Lutera Akadēmijas docētājs

Mūsdienu postmodernisma laiks intelektuālu diskursu centrā parasti novieto cilvēku, līdz ar to antropoloģija ir viens no visvairāk diskutētajiem tematiem arī kristīgajā pasaulē. Kristīgās Baznīcas dzīvē un teoloģijā izpratne par cilvēku ir jāskata ciešā kopsakarā ar izpratni par Kristu un kristoloģiju un izpratni par Svēto jaunavu Mariju jeb marioloģiju. Kristīgās antropoloģijas pamatos ir četri pīlāri. Tā ir tradicionāla, trinitāra, theandriska, theotokiska. Tas nozīmē, ka izpratne par cilvēku ir balstīta Baznīcas tradīcijā, mācībā par Trīsvienību, izpratnē par Kristus Dievcilvēcību un atziņā, ka Marija ir Dieva māte. Marija ir viens no četriem kristīgās antropoloģijas pīlāriem.

Ceturtais pīlārs kristīgajā izpratnē par cilvēku – vīrieti un sievieti, nav nedz Dievs-Māte, nedz arī kāds sievišķais Dieva aspekts. Dievs sniedzas pāri jebkurai ierobežotībai dzimumā, jo dzimumu atšķirības ir iestādītas radīšanā, tomēr Jēzus Viņu vienmēr uzrunāja kā savu Tēvu. Attiecības Jēzus un Dieva starpā ir ietvertas vārdā Abba, Tēvs. Viņš nekad nelūdza mammu vai māti. Baznīcai ir pamatoti iemesli sekot Jēzum šajā ziņā un palikt Viņam līdzīgās attiecībās ar Tēvu. Šādas attiecības ir neatņemama dievišķās atklāsmes sastāvdaļa, tas ir, tā pieder pie nepārtrauktās un nenovecojošās Baznīcas tradīcijas: “Jo caur Viņu [Jēzu Kristu] mums... ir dota pieeja pie Tēva vienā Garā.” (Ef. 2:18) Pie Tēva, caur Dēlu, Svētajā Garā! – tas ir drošs ceļš, kas ved pie Dieva.

Tomēr kristīgajā izpratnē par cilvēku ir arī Māte. Tāpēc ceturtais kristīgās antropoloģijas pīlārs ir theotokisks. Pilnīga izpratne par cilvēku nozīmē, ka tā ietver arī Theotokos – Dievdzemdētāju, Svēto jaunavu Mariju, Dieva māti. Theotokos bija centrālais vārds Efezas koncilā 431. gadā, kas pasludināja, ka Marija ir ne tikai Kristus māte, bet Dievmāte. Dēls, kuru viņa dzemdēja, bija patiess cilvēks un patiess Dievs vienā personā. Jēzus nav tikai mūžīgais, Tēva Vienpiedzimušais, pirms pasaules sākuma radītais Dēls. Viņš ir arī laikā dzimis Marijas dēls. Tātad Marijā ir mātišķība, kura nepārstāj eksistēt. Marija ir mūžīgā Māte – Theotokos.

Dievišķajā simetrijā, kas parādīta attiecībās starp cilvēcisko un dievišķo, starp Dievu un cilvēku, ir vienreizējs skaistums. Šajās attiecībās cilvēks ir sieviete, jaunava un māte paradoksālā vienotībā. Kad Dievs atbildēja cilvēka lūgšanām nokāpt no debesīm, atbilde tika dota, ieņemot bez vīrieša sēklas, grūtniecībā, dzemdībās, mātišķībā, Dēlā. Marija ir Dievmāte. Jēzus ir Dieva Dēls un Marijas dēls.

Dievs savā izredzētā cilvēkā, Ciānas meitā, sagatavoja cilvēcisku būtni, jaunu sievieti, kura pati reprezentatīvā veidā nes sevī visas cilvēces ilgas pēc Dieva. Visu cilvēku labā viņa saka “jā”, nododot savu ķermeni, dvēseli un dzīvi Viņam, kurš pats atbalsta viņas dzīves nodošanu. Dievs nelieto Mariju vienīgi kā instrumentu, vienīgi kā kanālu dievišķajai žēlastībai. Viņa tajā ir iesaistīta klātesoši un totāli, kā persona sakot “jā” Dievam mūsu visu labā. Kā cilvēces ilgu pēc Dieva iemiesojums Marijas piemērs parāda, ka cilvēce nesastāv tikai no Kristus krustā sitējiem un Dieva noliedzējiem. Marija, Dievmāte, atklāj kaut ko no cilvēka sākotnējā cildenuma.

Marijas Dievam sacītajā “jā” – “Redzi, es esmu Tā Kunga kalpone, lai notiek ar mani pēc tava vārda,” (Lk. 1:38) – ir atklāta cilvēka brīvība visā tās dziļumā. Viņa būtu varējusi Dievam sacīt arī “nē”. Marija varēja dot priekšroku sevis pašas veidotam dzīves modelim, sakot: “Es negribu būt objekts kāda cita projektam. Es pati gribu būt un palikt savas dzīves un likteņa kundze un pavēlniece.” Tomēr viņa tā nerīkojās. Tā vietā ar katru sava ķermeņa šūnu, ar visu savu dvēseli un sirdi viņa teica “jā” Viņam, kurš katrā dzīves brīdī deva viņai brīvību teikt “nē.” Marija atklāj cilvēka brīvības galējo dimensiju: kalpot Dievam saskaņā ar Viņa gribu. Marijas no sirds dziļumiem teiktajā “jā” Dievam un viņas beznosacījumu kalpošanā Dievam viņa izceļas kā visskaistākā cilvēces roze. Viņas godība ir visas cilvēces godība, visu vīriešu un sieviešu godība. Bet Marija pati dod godu Dievam: “Mana dvēsele teic augstu To Kungu, un mans gars priecājas par Dievu, manu Pestītāju!” (Lk. 1:46-47). Marijas Dievam sacītajā “jā” ir ietverts viss, ko Dievs ir darījis pie viņas: Dieva sacītais “jā” viņai un caur viņu visiem cilvēkiem. Tāpēc Marija, Dieva māte, kalpo kā paraugs un ikona visai cilvēcei. Viņas Dievam sacītajā “jā” viņa skaidri pasaka “nē” cilvēku mēģinājumiem būt “kā Dievs”, bet bez Dieva. Viņa uzticējās Dieva Vārdam. Viņas Dievam sacītajā “jā” viņa atturas no prakses pašu cilvēku terminos definēt, ko nozīmē būt cilvēkam – vīrietim un sievietei, tā vietā, lai paklausītu Dieva gribai un Vārdam. Marijas Dievam sacītajā “jā” viņa atrod savu un pārstāv visas cilvēces patieso identitāti un dzīves mērķi: būt radītai Dieva tēlā, pieaugt Dieva līdzībā, pakļauties Dieva gribai un Vārdam. Dzīvojot paklausībā un kalpošanā, Marija ieiet mūžīgajā mīlestības kopībā ar Trīsvienīgo Dievu.

Dievmāte Marija kopā ar savu Dēlu pārstāv tēlu un modeli patiesām cilvēces attiecībām ar Dievu. Debesīs uzņemtais Kristus “sēž pie Tēva labās rokas”. Vai mēs varētu domāt, ka Marija, kā pirmā no izglābtajiem, jau tagad, aiz putekļiem un pīšļiem, ir sasniegusi to atpestīto cilvēcību, ko mēs reiz sasniegsim Kristū?

DOMBES GRUPAS DARBĪBAS PRINCIPI

RENĒ BOPĒRS
(René Beaupére), Svētā Ireneja centra direktors Lionā (Francija)

“Jūs, kas esat teologi, paskaidrojiet mums, kāpēc katoļi un protestanti nevar kopīgi pieņemt Svēto Vakarēdienu!” Tezē sapulcējušies jaunieši šādi uzstājīgi vērsās pie katoļu un protestantu teologiem no Dombes grupas Francijā. Šī grupa izveidojās 1936./1937. gadā pēc Pola Kutirjē iniciatīvas, kurš tiek saukts par vienotības apustuli. Grupai tiekoties reizi gadā, viņi kopīgi svinēja svētās mises, dievkalpojumus, bija klusuma brīži, pirms katras tikšanās – laiks spontānām lūgšanām. Pols Kutirjē rakstīja: “Jūs sapratīsieties lūdzot, jo lūdzoties jūs sapratīsiet Dieva plānu. Ja nebūs lūgšanas, debates un domu apmaiņa būs tikai tukši vārdi bez augļiem. (..) Tēvreize, lūgšanas uz Svēto Garu, dziesmas, meditācijas par Bībeli, psalmi uztur mūsu dvēseli plašu, mūsu sirdi atbrīvotu, mūsu prātu elastīgu.” Dombes grupa joprojām turpina darboties, kopš 1998. gada tā satiekas Pradinas abatijā. Pašlaik grupā ir 40 cilvēku. Dombes abatija no 2001. gada ir nodota katoļu ekumeniskajai kopienai “Chemin Neuf”*.

Interesanta ir gan grupas ideja, tās darbības veids, gan arī publikācijas. Varbūt Dombes grupas 70 gadu ilgā pieredze varētu palīdzēt arī Latvijas teologiem? Tomēr galvenais – varbūt citu pieredzētais un paveiktais varētu mūs tuvināt tajā, kur mēs vēl cits citu nesaprotam, un mudinātu attiecīgi rīkoties, lūgt, pārdomāt, atvērties.

1937.-1956. gads: Dombes grupas “apslēptā dzīve”
Dombes grupas darbības veids netika tieši iedvesmots no debesīm – bija jāpaiet gadiem, lai tas pilnībā izveidotos.
Vispirms bija lūgšana. Sākumā grupiņa bija pavisam neliela. Grupas “dvēsele” bija lūgšana un pārdomas, turklāt lūgšana bija galvenā. Pols Kutirjē bija vēlējies “teoloģiju, kas pilnībā izriet no lūgšanas”. Šī iemesla dēļ bija izvēle tikties trapistu abatijā Dombē netālu no Lionas vai pārmaiņus kādā no protestantu lūgšanu vietām.
Par pārdomām – tās vairāk bija kā vispusīgs dialogs ar visu dalībnieku vēlmi ieklausīties un, ja iespējams, labāk saprast citam citu. Grupas dalībnieku skaits sāka palielināties, tomēr nekāds precīzāks mērķis netika noteikts. Publicitāte nebija iecerēta.

1956. gads: pirmā vienošanās –“Dombes tēze”
Pēc divdesmit gadu ilgas “apslēptās dzīves”, iedrošināti un pārsteigti par panākto vienprātību jautājumā par iedzimto grēku Dombes grupas dalībnieki to nolēma formulēt rakstiski. Tā radās pirmā “Dombes tēze” – kā piezīmes grupas dalībniekiem.

1971. gads: sākums grupas publikācijām
Pēc kāda laika pie grupas vērsās jaunieši, kuri sāka satikties Tezē: “Jūs, kas esat teologi, paskaidrojiet mums, kāpēc katoļi un protestanti nevar kopīgi pieņemt Svēto Vakarēdienu!” Grupa pieņēma izaicinājumu un 1971. gadā publicēja savu pirmo izdevumu: “Ceļā uz vienību Euharistijā?” (“Vers une même foi eucharistique?”) (Pievērsīsim uzmanību jautājuma zīmei virsrakstā.) Pēc tam sekoja dokumenti par kalpošanu, par bīskapa kalpošanu un par vispārīgo kalpošanu universālajā Baznīcā. Dombes grupa tiem veltīja daudz laika, bieži vien bija nepieciešami pat četri vai pieci gadi katram. Vienlaicīgi konkretizējās dokumentu sastādīšanas metode.

Darba posmi
Vispirms par pārdomām – kopīgi uzklausām speciālistu domas (grupā vai no ārpuses) par izraudzītā temata bibliskajiem, vēsturiskajiem, doktrinālajiem, garīgajiem un dažādiem citiem aspektiem. Pateicoties vispārīgam dialogam, kas seko katram pārskatam, tēma pamazām “sabiezē”.

Tad, un tas var notikt pēc diviem, trim gadiem, daži no mūsu vidus sāk formulēt domas rakstiski. Pa pastu tās nosūtām visiem grupas dalībniekiem. Pierakstīto lasām, pārlasām, labojam un pārlabojam, tādēļ ka ikviens no mums grib palikt uzticīgs savai Baznīcai un atsakās no jebkura viegli panākama kompromisa. Tas turpinās līdz brīdim, kad katrs no grupas locekļiem var konstatēt nevis to, ka uzrakstītais būtu perfekts un pilnībā apmierinošs, bet gan to, ka tas pietiekami un skaidri izsaka mūsu – katoļu, luterāņu vai reformētās Baznīcas – viedokli.

Dokumentu gandrīz noteiktais plāns
Samērā nesen mūsu dokumentiem ir radies gandrīz noteikts plāns.
·  Vēsturiskais aspekts: lai kāds būtu temats, sākam ar vēsturisko aspektu. Mums bieži vaicā, kāpēc ne ar Bībeli? Tādēļ, ka katrs Bībeli lasa ar savām personiskām un konfesionālām brillēm, savukārt vēsturiskais skatījums ļauj “brilles notīrīt”.
·  Nākamais ir bibliskais pārskats. Tam mēs pievēršam īpašu uzmanību, uzklausot no mūsu vidus tos, kuri patiešām ir eksegēti.
·  Trešajā daļā ir doktrinālais pārskats. Tam nepieciešams veltīt tikpat daudz darba.
·  Visbeidzot mēs aicinām uz “atgriešanos”. Ņemot vērā tikko izklāstīto, vai tad Baznīcu virzībai uz priekšu nebūtu nepieciešams, ka turpmāk katoļi darītu šādi un vairs ne tā kā iepriekš un tāpat arī protestanti?

Mums dažreiz iebilst, ka šis aicinājums uz Baznīcu “evaņģēlisko atgriešanos” riskē nodarīt kaitējumu katra identitātes respektēšanai un saglabāšanai. Mēs atbildam, ka ir tieši pretēji: Baznīca, kas nebūs nepārtrauktā “evaņģēliskās atgriešanās” stāvoklī, pazaudēs savu kristīgo identitāti.

Protestanti saka: “Ecclésia reformata semper reformanda,” reformētā Baznīca joprojām ir jāreformē.

Ar Vatikāna II koncilu katoļi izsakās līdzīgi: “Ikvienas Baznīcas atjaunotnes pamatā ir arvien lielāka Baznīcas uzticība savam aicinājumam. Tieši šeit ir vienotības kustības cēlonis. Kristus aicina svētceļojošo Baznīcu uz nemitīgu atjaunotni, kas Baznīcai kā cilvēku institūcijai šeit virs zemes vienmēr ir nepieciešama.” (Dekrēts par ekumenismu, nr. 6.)

Tulkojums no franču valodas. Raksts un foto no Tychique,
No 155 “L’unité des Chrétiens” Communauté du Chemin Neuf, 2002.
Foto: Dombes abatija (Abbage Notre-Dame des Dombes)

“MARIJA
DIEVA NODOMĀ UN SVĒTO KOPĪBĀ”

BERNĀRS SESBUIJĒ
(Bernard Sesboüé)

Vēsturiskā pieredze
Ņemot vērā iepriekšējo pieredzi, Dombes grupa nevēlējās tūlīt sākt ar Svēto Rakstu pamatojumiem, tādēļ ka līdz ar to katra konfesija spontāni pauž savus doktrinālos uzskatus. Bija nepieciešams atkal no jauna “atmīnēt” lauku, veicot vēsturisku atskatu, kur katrs uzdrošinātos ņemt vērā to, kas bija agrīnās baznīcas ticības apliecības, un apzināties savus a priori vēsturiskajā attīstībā, kur labākais ir līdzās mazāk labajam.

Atskatoties uz vēsturi, katrs var uzzināt ko jaunu. Mēs pamanām, piemēram, ka Jaunava Marija nebija šķelšanās iemesls 16. gadsimtā: lielajiem reformatoriem pret Mariju bija pozitīva attieksme, un viņi respektēja tā laika Baznīcas lielās doktrīnas. Protestantu nostāja radikālāka kļuva tikai 18. gadsimtā. Katoļi no savas puses atklāja daudzus aspektus, kas nebija viennozīmīgi un raksturoja lielās mariāniskās kustības laikā no 18. gadsimta līdz 19. un 20. gadsimtam. Vai viens no bīskapiem 19. gadsimtā Mariju nenosauca par “svētās Trīsvienības ceturto personu”? Tādējādi katoļi ir aicināti godīgi izvērtēt to, kas nepieciešams ticībai Kristum tad, kad tiek runāts par Dieva Māti, un nopietni ņemt vērā vēsturisko “pagriezienu” jautājumā par Mariju, kas notika Vatikāna II koncilā. Savukārt protestantiem ir jāatklāj vairāk nekā vienkāršotas interpretācijas nianses, bieži vien balstoties tikai savā tradīcijā.

Svētie Raksti un Ticības apliecība
Dombes grupas darbā piedāvātais skatījums uz Mariju caur Rakstiem ir strukturēts līdzīgi Ticības apliecības trim artikuliem.
Pirmajā sadaļā Marija redzama kā cilvēks, kurš pilnībā izdzīvoja tā laika sievietes stāvokli, kā Israēla meita, kura turpina savas tautas lūgšanu, kā līgava un kā māte.
Otrajā sadaļā ir evaņģēlijos aprakstītie Jēzus bērnības apraksti, kā arī citi notikumi saistībā ar Mariju.
Trešajā sadaļā, kas veltīta Svētajam Garam un Baznīcai, Marija ir kā viena no svēto kopības.Tas ir svarīgs aspekts protestantu tradīcijā, kuri Mariju uztver kā vienu no un pašu pirmo no svēto pulka.

Nopietni polemiski jautājumi
Pēdējās divas nodaļas ietver strīdus raisošos jautājumus par Mariju un formulētos pārvērtējumus.
1. Pirmais jautājums varētu izbrīnīt daudzus. Katoļu Baznīcas mācībā ir teikts, ka Marija, vispirms jau ar savu Fiat, ar savu mātišķumu un ar savu klātbūtni pie krusta ir “līdzdarbojusies” Kristus paveiktajā pestīšanas darbā. Luterāņu un reformētās Baznīcas mācība par taisnošanu ticībā izslēdz jebkuru cilvēka darbu, kas varētu kaut ko pielikt klāt pie Kristus paveiktā. Tas ir Reformācijas centrālais jautājums.
Protestanta domāšana (varbūt tā domā arī daži katoļi) spontāni to interpretē šādi: Marija darbojas blakus Kristum ar savu devumu mūsu pestīšanā. Jeb – Kristus paveica 90, pat 99 %, bet maza daļa pienākas arī Marijai, viņai kļūstot par “līdzatpestītāju”. Tomēr šāda interpretācija ir nopietna herēze, ko katoliskā mācība nekad nav pasludinājusi.
Būtībā Marija ir viena no mums. Viņai jātiek “atpirktai” tāpat kā mums, pat ja saskaņā ar katoļticību viņas “atpirkšana” ir kā pasargāšana, nevis šķīstīšana no grēka. Marija līdzdarbojas tādējādi, ka viņa ticībā dod pilnīgi brīvu atbildi. Vai tad Svētais Augustīns neteica, “kad Dievs vainago mūsu nopelnus, viņš vainago savas paša dāvanas”? Tātad Marijas līdzdarbība nebūt nav “neatkarīga”: viņa ir pilnībā Dieva žēlastības auglis.

Dombes grupas katoļi secina: “Mūsuprāt, mūsu paskaidrojumi par doktrinālajiem jautājumiem attiecībā uz Marijas “līdzdarbību” ir bijuši pietiekami, lai izteiktu ticības kopību.” (Nr. 295.)

Protestanti uz to atbild: “Tā kā ir kliedēta jebkura neskaidrība par pestīšanu žēlastībā, ko veic vienīgi Kristus, protestanti varētu saskatīt šādas “līdzdarbības” nozīmi. Sekojot Reformācijas dalībniekiem, protestanti varētu uzskatīt Mariju kā Kunga Māti, kura ar savu aktīvo atbildi ir “līdzdarbojusies” pestīšanā un tādējādi ir kā atdarināšanas piemērs katra kristieša svēttapšanai.”

2. Nākamais ir jautājums par evaņģēlijos minētajiem Jēzus brāļiem un māsām, tā skarot tematu par Marijas pastāvīgo jaunavīgumu. Pirmkārt, ir pazemīgi jāatzīst, ka mums nav drošu pierādījumu, ka tie būtu bijuši brāļi un māsas vai arī brālēni un māsīcas šo vārdu šaurā nozīmē. “Abu pušu apkopotie argumenti noved pie pieņēmumiem, kurus ir viegli apstrīdēt.” (Nr. 230.) Otrkārt, katoļu un pareizticīgā Baznīca uzskata, ka Raksti nekādā veidā nav pretrunā ar ticības apgalvojumu, kas veidojās agrīnajā baznīcā par šo jautājumu. Tagad vairākums protestantu uzskata, ka “mēs nevaram veidot pārliecinošu ticības apgalvojumu, balstoties uz nedrošām liecībām Rakstos”. (Nr. 232.) Tomēr daži protestanti domā, ka “apgalvojums par Marijas pastāvīgo jaunavīgumu varētu ietvert garīgu jēgu, ko nevar neņemt vērā”. (Nr. 233.)

3. Protams, ka bija jānonāk arī pie lielajām katoliskajām doktrīnām par Jaunavas Marijas Bezvainīgo Ieņemšanu un Debesīs Uzņemšanu. Dokuments ietver lielu vēsturisku un doktrinālu pētījumu. Jo “viena lieta ir dogmu pieņemt, bet cita ir saprast tās antropoloģisko un teoloģisko jēgu”. (Nr. 261.) Šīs divas doktrīnas tiek apskatītas nevis īpašu privilēģiju dēļ, bet tādēļ, ka tām ir kristoloģiska nozīme (jo tās ir saistītas ar Kristus iemiesošanos un augšām­celšanos), tās pilnībā atbilst Rakstos izteiktajam sola gratia un tām ir eklesiolo­ģiska nozīme, jo ar Mariju notiekošais, ir Baznīcai apsolīts pravietojums, svētums un augšāmcelšanās.

4. Pēdējais jautājums ir saistīts ar Marijas un svēto piesaukšanu jeb tā saukto Marijas kultu. Katoļiem ir no jauna jāiemācās, ka netiek lūgti svētie – mēs varam vērsties tikai pie trīsvienīgā Dieva. Taču svētie tiek “piesaukti”, lai lūgtu Dievu par mums.

Gan katoļi, gan protestanti ir vienisprātis godāt un atdarināt Mariju. Atšķirības ir saistībā ar šo piesaukšanu, jo protestanti noraida jebkādu lūgšanas starpniecību. Taču vai šī atšķirība neizzūd ar brīdi, kad notiek kopīga slavēšana un kad visi svēto aizlūgumi iekļaujas lielajā lūgšanā, Dieva Dēlam un Svētajam Garam lūdzoties mūsos?

Aicinājums uz Baznīcu atgriešanos
Aicinājums uz Baznīcu atgriešanos ir saistīts ar attiecīgu attieksmi un praksi, tomēr galvenokārt ar to, kā tiek vērtētas noteiktas doktrīnas. Dombes grupa iet soli uz priekšu izvirzot jautājumu: kāda ticība ir absolūti nepieciešama, lai atjaunotu pilnīgu kopību starp Baznīcām?

Visbūtis­kākā nozīme te ir “patiesību hierarhijai”, ko apstipri­nāja Vati­kāna II koncils, par kritēriju izvirzot to saistību ar kristīgās ticības pamatiem. Lai gan šis princips ir pieņemts, to lieto daudz retāk. Dombes grupa to lieto delikātajā teoloģijas jomā saistībā ar Mariju. Ir svarīgi saprast, vai atšķirībām jautājumā, par ko vieni domā, ka tas ir attālināts no kristīgās ticības pamatiem, bet citi – ka tas ir saistīts ar ticību, ir jāturpina uzturēt Baznīcu sašķeltību.

Tas, ka pāvests pasludināja doktrīnas par Jaunavas Marijas Bezvainīgo Ieņemšanu un Debesīs Uzņemšanu attiecīgi 1854. un 1950. gadā, acīmredzami parāda, ka tās nav pasludinātas pirmsākumos, bet ir lēnām izveidojušās laika gaitā. Taču nevar arī teikt, ka agrāko laiku kristiešiem nebūtu bijis pilnīgas ticības. Baznīca nekad nav apstrīdējusi Svētā Akvīnas Toma autoritāti, kurš Bezvainīgo Ieņemšanu noraidīja. “Patiesību hierarhija” šajā aspektā ir svarīga.

Patiesību “hierarhija”
Katoļi tātad vienojušies par tālāk minēto: “Katoļu Baznīca nepieprasītu pieņemt šīs divas dogmas kā priekšnoteikumu pilnīgai kopībai starp Baznīcām. Partneriem, ar kuriem tā atjaunotu pilnīgo kopību, tā lūgtu tikai respektēt šo dogmu saturu, neizteikt spriedumu par to pretrunīgumu evaņģēlijam un ticībai, bet uzskatīt tās kā izrietošas un likumīgas konsekvences, kas radušās no katoliskās izpratnes par ticības būtību.” (Nr. 298.)

Tam tika pievienots protestantu viedoklis: “Ja ņem vērā to, ko esam teikuši par līdzdarbību un taisno­šanu tikai žēlastībā, mēs varam apstiprināt, ka šo dogmu interpretācijā vairs nav nekā, kas būtu pretrunā ar evaņģēlija vēsti. Tādā nozīmē šīs dogmas nerada šķeļošas atšķirības.” (Nr. 326.)

Marijas pastāvīgā jaunavīguma temats ir sarežģītāks. Ja saistībā ar to līdzīgi darbojas “patiesību hierarhijas” princips, tad jākonstatē, ka šis senais apgalvojums turpināja pastāvēt arī pēc 16. gadsimta reformas. Vai šis apgalvojums ir vai nav “šķērslis piederībai pie vienas Baznīcas”? Dombes grupas katoļi te ir uzmanīgi, viņi atzīst, ka “starpkonfesionālajam dialogam šajā jautājumā vajadzētu vēl iet dziļumā”. (Nr. 302.)

Tie ir šī dokumenta viszīmīgākie aspekti, vienlaikus piesardzīgi un drosmīgi. Bez šaubām tie izraisīs negatīvu reakciju gan no protestantu, gan katoļu puses, tomēr ir skaidrs, ka uz Jaunavu Mariju tajā vērsts “tiešs skatiens”.

Saīsināts tulkojums no franču valodas
Bernard Sesboüé. La patience et l’utopie
Desclée de Brouwer, 2006. 169.-178.
Foto: Anda Done, Dzintra Krievāne

Ekumeniskā kustība ir tālu no sava mērķa, tāpēc nedrīkst apstāties. Ekumenisms pēc definīcijas ir kustība, un tas vērš mūsu skatus uz nākotni. Ir svarīgi mierīgi izvērtēt, kas izdarīts, kas vēl darāms un kas “nekustas uz priekšu”.

“Būtiski” rezultāti
Lielie doktrinālie diskutējamie jautājumi – tie ir dziļi pētīti un katru gadu ir radīts ļoti daudz dažādu gan daudzpusēju, gan divpusēju dokumentu. Tie ir dokumenti par Baznīcas un sakramentu jautājumiem, jo īpaši par euharistiju un kalpošanas amatu. Eklesiololoģijas fundamentālo atšķirību un domstarpību analīze ir devusi pamanāmu progresu gan izpētes jomā, gan apziņā. Bez tam dialogs prata atgriezties pie centrālā un izšķirošā temata par taisnošanu ticībā, kas pēc liela sagatavošanas darba beidzās ar Vienoto deklarāciju par taisnošanu. Ilgi tabu jautājums bija Jaunava Marija, tomēr arī to teologi jau ir varējuši apspriest ne tikai mierīgi, bet arī pozitīvā un daudzsološā gaisotnē. Tas vieš cerības. Es neatgriežos pie sasniegtajiem, patiesi “būtiskiem” rezultātiem, kad tie ir samierinājuši viedokļus par ticības saturu, lai arī tie joprojām ir nepilnīgi un nav ļāvuši apņēmīgāk doties uz priekšu Baznīcu simbiozē. Tomēr šim dialogam ir “griesti” tik lielā mērā, cik tas paliek tikai teoloģisks. Raugoties uz Baznīcu piesardzību, apkopojot dialogu rezultātus, rodas tāds kā nogurums. Jāatzīst gan, ka šī Vienotā deklarācija par taisnošanu bija izšķirīgs solis, jo to parakstīja oficiāli attiecīgo Baznīcu pārstāvji.

Cits klimats
Pēdējo gadu laikā klimats ir mainījies. No cerību pilna entuziasma, kas piepildīja ar prieku par neparasto iedvesmu ekumenisma iesākumos, mēs esam pārgājuši uz nepiepildīto cerību realitāti. Jāatzīst, ka sākotnējais entuziasms bija saistīts ar bīstamām ilūzijām. Daudzi domāja, ka cerētā Baznīcas vienotība notiks, nomainoties dažām paaudzēm. Neapšaubāmi, ka Baznīcām tas bija kairos laiks. Esmu pārliecināts, ka mēs neizmantojām visas šī žēlastības kairos laika iespējas, lai ātrāk spertu izšķirošus un neatgriezeniskus soļus. Piesardzība radīja vilcināšanos brīdī, kad vajadzēja vairāk drosmes un uzņemties evaņģēlija risku. Protams, man iebildīs, sakot, ka nebija iespējams virzīties ātrāk un tālāk, ņemot vērā Baznīcas ļaužu mentalitāti. Notika paredzamais: diezgan liela vilšanās. Tai sekoja tas, ko pieņemts saukt par “ekumenisma mīņāšanos”; plašsaziņas līdzekļu klusēšana, lai arī sākumā tie visam sekoja ar īpašu uzmanību; un visbeidzot relatīvisms centienos pēc kristiešu vienotības salīdzinājumā ar citiem steidzamiem jautājumiem. Tikmēr svārsts ir pārvietojies pretējā virzienā: varam konstatēt spriedzi un atgriešanos pie raizēm par identitāti. Ekumenisms bija izrotājis kuģi ar parādes karogiem, bet tagad tas ir nokāpis tilpnē.

Apstākļi, kas rada spriedzi, un šķēršļi, kas kavē
Nevaram noliegt pretējo vēja plūsmu un relatīvo “latento stāvokli” ekumenisma dinamikā. Atgriešanās pie identitātes problēmas iespaido jaunākās paaudzes priesterus un mācītājus. Ikvienam ir kārdinājums atkal palikt savā paša darbības lauciņā. Ekumenisma liesmām jāsasniedz tie cilvēki, kuri nepiedzīvoja Vatikāna II koncila laikus. Lietas pašas par sevi nekļūst saprotamas.

Dzelzs priekškara sabrukums paradoksālā veidā noveda pie tā, ka katoļu un pareizticīgā pasaule pievērsās prozelītismam. Runājot par kustību “Ticība un Kārtība”, var secināt, ka doktrinālais dialogs sāk apsīkt un vairs nešķiet prioritāte. Nevar nepieminēt katoļu Baznīcas kardināla Valtera Kaspera teikto par Vatikāna II koncila Dekrētu par ekumenismu, ka tā lietojums nav fakultatīvs.

Ekumenisms patiešām ir apdraudēts, ja Baznīcā tas kļūst kā lete, kur tiek kārtoti darījumi, tāpēc, ka ir jābūt “par”, tomēr iekšēji paliekot ar pārliecību, ka vienalga nekas nevar mainīties, redzot pašreizējo situāciju un varbūt klusībā cerot, ka nekas pārāk arī nemainīsies. Mani baida gan akcents uz identitātes mazināšanos, gan arī stagnācija status quo stāvoklī.

Vai neatgriezenisks stāvoklis?
Sena kristiešu gudrība mums māca par garīgo dzīvi – “kas nevirzās uz priekšu, tas slīd atpakaļ”. Tā notiek pat kristīgo kopienu un Baznīcu dzīvē. Tā notiek arī ekumeniskajā kustībā. Vai tā ir sasniegusi stāvokli, kad process kļuvis neatgriezenisks? Ir labais tonis teikt, ka tas, protams, ir noticis. Intelektuālais godīgums prasa atbildēt, ka neesam pārāk tālu no tā, tomēr robežlīniju vēl neesam šķērsojuši. Ar to nevēlos pasludināt, ka pastāvētu draudi atgriezties pie agrāko laiku konfliktiem un polemikas, tomēr ir dubults kārdinājums – baidīties par identitātes mazināšanos vai arī saglabāt status quo stāvokli. Visbeidzot daži teiks – vai tad mēs neesam sasnieguši pietiekami labas brālīgas attiecības? Vai tiešām ir tik ļoti nepieciešams iet tālāk? Pilnīga vienotība taču ir mīts jau kopš pirmsākumiem, kas nekad nav pastāvējusi, pat ne Jaunajā Derībā.

Tomēr, piekrītot palikt esošajā stāvoklī, tas nozīmētu neizbēgami slīdēt atpakaļ. Ja nespējam sevi pārliecināt par stāvokļa nopietnību, atcerēsimies, ka cīņa par vienotību un Baznīcu kopību ir cīņa, kas nāk par labu visu cilvēku kopībai, un tā ir cīņa par patiešām ticamu evaņģēlisku liecību. Jaunā evaņģelizācija būs ekumeniska vai arī tās nebūs vispār. Šodien nepieciešamā Baznīcu patiesā reforma vispirms ir panākt, lai Baznīcu kopība būtu redzama.
Kā konkrēti sasniegt neatgriezenisku stāvokli? Es atbildētu ar diviem vārdiem: atgriešanās un lēmums.

Atgriešanās: par to ir runāts ļoti daudz. Mēs vienmēr runājam par to, kā mums pietrūkst. Dombes grupa visos savos dokumentos uzsver aicinājumu uz atgriešanos. Reakcija uz to vienmēr ir pozitīva, bet jāatzīst, ka seko ļoti maz darbības pat tajās jomās, kurās nav nekādas doktrinālas problēmas. Ir skumji konstatēt, ka vislielākais šķērslis virzībai uz izlīgumu starp Baznīcām šobrīd ir nepietiekamais atgriešanās gars gan kopienās, gan varas institūcijās. Esmu pat reizēm dzirdējis kādu ekumenisma piekritēju sakām: “Izlīgums – jā, atgriešanās – nē.” Tomēr izlīgums var būt tikai kā atgriešanās auglis. Šī atgriešanās ir garīga attieksme, atveroties žēlastībai un atsakoties no grēka, kas tiek prasīts no katra kristieša, bet kas jāīsteno visās Baznīcas dimensijās – Baznīcā kā kopienā, tās doktrīnā un institūcijās. Piemēram, kāds labums ir pavairot kopīgus ekumeniskus dokumentus vai vienošanās, ja tās netiek ieviestas pastorālajā darbā un katehēzē?

Lēmums: vienīgi atgriešanās kā aktīva rīcība varēs aizvest līdz pieņemto institucionālo lēmumu “sāpīgajam punktam” un ļaus pāriet no vārdiem pie darbiem. Mēs esam uz jauna posma sliekšņa, kas prasa rīcību, lai izlīgtu.

Tam visam ir vajadzīga pacietība. Ilga pacietība, nesatricināma pacietība, bet arī pacietība, kurā mājo ticība, kas nemulst no utopijas par pilnīgu kopību, pēc kuras jātiecas. Tā ir ticība Dieva dāvanai, kas mums tika pasniegta un tiek nepārtraukti piedāvāta. Esmu pārliecināts, ka atgriešanās pie vienotības un pilnīgas vienības ir šajā laikā izpildāms uzdevums, ko nevajadzētu uzskatīt par gluži vienkārši eshatoloģisku.

Saīsināts tulkojums no franču valodas
Bernard Sesboüé. La patience et l’utopie.
Desclée de Brouwer, 2006. 317-327.
Foto: Oskars Mandelis